Maratonpeldējumi Latvijā – šķeļam viļņus Daugavā, jūrā un “Lamanšā”

Dalībnieki metas ūdenī

Vilnis pacēla motorlaivu teju stāvus gaisā. Vīri kopā ar buljona pudelēm sabira laivas pakaļgalā. Atšķirībā gan no līdzpaņemtā spēka dzēriena komandai izdevās iekrampēties laivas dibenā ar visām četrām kā zirnekļiem istabas kaktā. Tikmēr buljona pudeles viena pēc otras, guldzot pārlēca laivas malai un nozuda melnajā ūdenī.

“Nu jau ir par traku! Šitā mūs igauņi dabūs vilkt ārā ar tīklu!” protestēja Mauriņš.

“Pats jau arī vairs netiek uz priekšu!” caur zobiem izgrūda Jege, ar galvu pametot uz vēja uzarto ūdensklāju laivas priekšā. “Kuļas kā pīle pa dūņām. Es viņam teicu, ka pie tādiem viļņiem mēs griežam riņķī!”

Dēkas ar sudraba latiem

Ostā ierodas jaunie pieclatnieki

Norvēģu sudrabs, teiksmaina laimes nauda, Ulmaņa galva... Lats sev līdzi atnesa vēl nebijušus fenomenus, sadzīves ainiņas un arī jaunus ieradumus. Starpkaru Latvijas nauda bija īpaša. Ne velti šodien, apspriežot “tā laika naudu”, ļaudis mēdz tīksmaini čāpstināt. Redziet, toreiz lati nebija vienkārši bleķa izstrādājumi. Tā bija pavisam īsta sudraba nauda bez sudraba aromatizētājiem vai folijas iesaiņojuma. Un neviens par to nebrīnījās. Jo nebijām ne pirmie, ne vienīgie, kas atļāvās tādu mūsdienām šķietamu pompu. Tā laika Eiropā sudraba monētas varēja slaucīt ar slotu – kā šodien vārnas pagalmos.

Ledus svētki jeb kā latvieši svinēja ziemas sportu

“Līdz šim tādus sarīkojumus izvest dzīvē bija pa spēkam vienīgi lielām un vecām kultūrās zemēm, tagad mēs parādījām, ka arī latvieši spēj to veikt. Mēs varam cienīgi nostāties blakus Vakareiropai.”

Šos vārdus 1935. gada janvārī lepni iespieda “Latvijas kareivis”. Nē, ne jau par godu Dziesmu svētkiem vai kalmju smaržā izvārtītajiem Jāņiem. Tas, kas latviešu tautu bija uzstūmis kultūras Everestā, bija pasākums tālu no siltajiem vasaras vakariem. Tie bija Ledus svētki. Un, kā jau nosaukums liek manīt, rīkoja tos parasti pašā ziemas spelgonī – janvārī vai februārī –, kā nu kuro reizi iegrozījās laikapstākļi. Ja mūsdienās pēcsvētku paģiru sagumzītais gada sākums ir ierasti kluss, tad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados janvāris rūca kā krāsns ziemeļa aukās. Šmirģeļi grieza dzirksteles, ledus stenēja zem treniņu svara, un gaisā dzirkstīja priecīgas gaidas, ne mazākas kā pirms Ziemassvētkiem. Latvija vaigus piepūtusi gatavojās tā laika lielākajam ziemas notikumam. Jā, jā, uz gadskārtējiem Ledus svētkiem sanāca pat vairāki tūkstoši ziemas sporta cienītāju. Viena daļa, lai enerģiski skrāpētu ledu, citi, lai tribīnēs klapētu dūraiņos ievīstītas plaukstas, kostu siltas desiņas un piestrēbtu kūpošu tēju.

Latvians and Oranges – the Sweetest Love Story

No other exotic fruit enjoyed such a celebrity status like oranges did. Bananas were too dry, lemons too sour, grapes had to compete with our local produce, and the rest of the foreigners were simply too few in numbers or too unknown to make any significant dent in the prestige of the orange. That and some rushed conclusions in the parliament made it the perfect fruit!

This is a Forgotten History original episode – this story is available in English only.

 

Communists Burned Down the Latvian Parliament. Or Did They?

The 1920s were a turbulent period in Latvia, marked not only by a post-war surge in criminal activity but also by escalating political tensions.  The Latvian War of Independence was still fresh in people's minds, fueling a suspicion of German and Soviet activities and influence. The atmosphere could sometimes get burning hot...

This is a Forgotten History original episode – this story is available in English only.

 

Kā brīnumdakteris no Turcijas ārstēja Latviju un sajuka prātā

Rihards Manteifelis-Veske

Reiz, 20. gadu beigās, uz kāda nama durvīm Rīgā parādījās izkārtne: “Prof., Dr. med. pulkvedis, dižārsts, grāfs Manteifelis-Veske”. Ko tur liegties – tāda reklāma vien jau pavelk uz durvju pusi. Iekšā varbūt uzreiz nerauj, bet noteikti liek pieplakt loga rūtij un salikt plaukstas jumtiņā, lai ar acīm iztaustītu katru kaktu. Jā, izkārtne nostrādāja – sabiedrībā gruzdēja interese. Un aizsvilās runas, kas ātri vien pārskrēja visu pilsētu. Rīgā ieradies pasaulslavens  ķirurgs, no pašas Konstantinopoles! Tās akadēmijā strādājis vairākus gadus. Bet par ko tad mūsu zemei uzsmaidījusi tāda laime? Izrādās, ka īpašā viesa nolūks esot izkopt ķirurģijas mākslu Baltijas valstīs visaugstākajā līmenī! Pie Latvijas vien neapstāšoties, tālāk jādodas uz Igauniju. Un vispār esot lieli plāni – organizēšot masu ārstēšanu un visvisādas vēl nebijušas lietas. Un tas tikai aisberga sausais gals! Dzirdot tik jūsmīgas runas, kājas pašas aunas, lai skatītu šo brīnumdari vaigā. Tā nu slimnieki plūda no malu malām, un grāfam Manteifelim darba netrūka. Taču brīnumi dakterēšanā izpalika. Cita veida pārsteigumi gan nē! Redziet, grāfs Manteifelis nemaz nebija... grāfs. Un ārsts ne tik.

The Sinking of the Steamer Neibāde – Latvia’s own Titanic

Neibāde in 1910

The ship dropped back into the waves, slamming hard against the surface of the sea. A gush of water washed the captain’s face. It trickled down in drops, following the rugged lines in his face like water follows riverbed. He squinted his eyes. That’s the most he reacted to it. He did not bother to wipe it off. There was not much sense in doing that anyway. The world around had blended into a white mist of water droplets darting in whatever direction the wild gusts of storm blew. It was hell on sea.

The Mysterious Train Heist

“Who is behind it? We demand answers!” writes Pravda on 9 February 1926

Imagine a train heist. What popped in your mind? A scene from a Wild West movie, right? With all the usual accessories, of course. A heavy smoker for a locomotive, old-timey train carts, masked men running through the train swinging guns. There’s not much talking, but an awful lot of barking. By men and by guns. Somebody gets shot, somebody gets blown to the afterlife. Basically, a classic Wild West experience. Now imagine that all of this takes place in real life, just change the Wild West for the Wild East – 1920s Latvia.

Vieglās izklaides smagsvars Jānis Āre

Jānis Āre 1924. gadā

Parasti tukšā tautas nama zāle šodien bija atmodusies kā upe pēc ziemas miega. Telpā viļņoja un mutuļoja skaņas – balsu murdoņa, apģērba švīkstoņa, grīdas dēļu ritmiskie vaidi un ik pa laikam kāds atsevišķs spalgāks smiekls vai tumīgāks vārds, ko tūlīt kā atvars aprija čaboņas, čaloņas un čīkstoņas kakofonija. Ielas bija tukšas. Visa pilsēta bija šeit. Daži pat bija braukuši no tālākas apkaimes. Pūlis kā biežņa – meklējot sēdvietu, varēja kleitai krāsu noberzt. Jā, šodien bija īpašs iemesls, bija jāuzcērtas. Vecgada vakars. Un otrpus priekškaram – vēl īpašāks iemesls. Tur ar cigāru vienā un zīmuli otrā rokā sēdēja Vecgada vakara zvaigzne – Jānis Āre!

Mūžīgi asiņojošā Rīgas satiksmes artērija – Pontontilts

Ir tādas inženierbūves, kam jāsagrūst jau uz rasējumu dēļa. Tām jāsabirzt grafīta putekļos zem dzēšamās gumijas svara un jāļauj ieslīdēt atpakaļ autora fantāzijā. Pretējā gadījumā šādi rasējumi izdzen pavisam reālus pāļus un izaug par satiksmes problēmu tūkstošiem cilvēku. Un, ja šai inženierbūvei paredzēta vitāli svarīga loma, tad ar to būs jāsadzīvo ikdienā, gadu desmitiem bremzējot pilsētas attīstību. Viena tāda inženierbūve 19. gadsimta beigās ieķērās Daugavas krastos – Rīgas Pontontilts.

Morics Grebzde jeb misija glābt latviešus no netiklām dejām

Morics Grebzde 1926. gadā

“Te jau tikai tāda šīberēšana!” 

Nepieklājīgi skaļais komentārs mani izgrūda no omulīgās snaudas un ierāva atpakaļ deju zālē. Mijkrēslī iegrimušais mīkstais krēsls, dejotāju kāju šļūkāšana un balsu murdoņa spēja iemidzināt labāk nekā labi tēmēts piecu pirkstu sveiciens tumšā sānieliņā. Jāpiebilst, ka pirmo sarīkojuma pusi biju atstājis pie bāra, lai audzētu drosmi dančiem. Tagad neviļus biju ieslīdzis pašapcerē aiz aizvērtiem plakstiem. Skurbuļa nogurums spieda pie zemes kā pirms negaisa jūlijā, taču labi audzināta džentlmeņa kodekss lika pateikt kādu stingrāku vārdu brēkulim, kas traucēja manu snaudu. Atvērt acis izdevās tikai daļēji. Ar skropstām noslaucīju zonu man apkārt, meklējot vainīgo. Par lielu pārsteigumu neskūta tēviņa vietā atdūros pie ļoti solīda kunga pāris krēslus pa kreisi no manis. Slaids džentlmenis, atpakaļ atglaustiem sapomādētiem matiem, kas spīzmes ziņā varētu mēroties ar mēnesnīcu uz ezera. Eleganti atgāzies krēslā kā šampanieša pudele ledus traukā, viņš ar lietpratēja aci vēroja dejotājus. 

Šādam pavērsienam man rīcības plāna nebija, tāpēc paliku klusējot. Glaunais kungs to acīmredzot uztvēra kā signālu turpināt.

“Bet paskatieties, ko viņi tur dara! Vai tad kāds no viņiem vispār dejo! Tāda dāmu stumdīšana un grīdas stampāšana vien sanāk.” 

“Mmm,” noņurdēju. Es šovakar nebiju gatavs apspriest politiku. Mana vienaldzība, šķiet, džentlmeni tikai vēl vairāk uzkurināja. 

“Nē, nopietni! Ja jūs gribat redzēt, kā dejo Eiropā, atnāciet pie manis.” 

Manā virzienā pašāvās labi kopta roka. 

“Morics Grebzde, deju skolotājs.”

How They Did NOT Kidnap Latvia’s Greatest Poet

Mouse: "Yes, yes, Mr. Rainis: a big political party makes a big shriek, and great men have great fear." (satirical magazine Pūcesspieģelis on 1925.10.31)

Rainis jolted awake. A loud thump had slashed through the night and the poet’s sleep. Rainis squinted his eyes against the dim moonlight that flooded the bedroom through the open window. Heartbeat thudded in his chest. He sat up in the bed, frozen for a moment, straining his ears to find the source of the noise. No, just the neighbour’s dog barking. Nothing else. But maybe… Maybe he also heard footsteps sinking into the distance... The urge to take a look took over. The poet’s muscles tensed as he slowly lowered his legs on the bedroom floor. Sitting on the edge of the bed, he suddenly noticed something unusual. Something in the room was different. A gust of air ran across the poet’s face. Instinctively Rainis turned his head to the bedroom door. He gasped. It was wide open!

In Latvia Middle Ages Ended in the 20th Century (at least, on paper)

In Latvia, the Fraktur typeface was called the Gothic, and Antiqua – Latin

One day Latvians could no longer read their longest-running newspaper. Not because of censorship, no, – the paper did not get banned by the authorities. Neither was the language replaced by the Russian which would have been fitting to the Russification policy that was common at the time. And not even money was the issue – the price had not changed, the paper still sat on the same one kopeck as the day before. But one fundamental thing had transformed the newspaper the way somebody bumping into your elbow transforms your handwriting. A new typeface had splashed the pages of the paper making it alien to a large part of the Latvian audience. The words now stared back at the reader strangley round and…some would even say, even naked, having dropped their familiar robe. This new crazy typeface was… the Antiqua typeface. Or, for the people outside the printing industry, just the normal-looking letters we use today. Nothing surprising, right? Pretty ordinary, really… for a modern-day Latvian maybe and anyone else in the world, but back then it could be a real dealbreaker. Latvian printed word had evaded the king of typefaces for centuries. But now the day had come for the Latvian letters to finally take their long-promised form.

How Icemen Saved the World

Icemen by R. Auniņš

The river laid there in its shameless wintertime nakedness, barely covering up with some streaks of snow glistening under the cold winter sun. A couple of weeks ago, the temperature had dropped into double digits and had been sliding down ever since. There was no stopping now – it would be like trying to keep a block of ice from slipping from your bare hands. It was February after all, the coldest month known to Latvians. This meant only one thing – the time had come! Like water drops from a melting icicle, men trickled down from the banks of the river. Once on ice, they scattered in small groups looking for something, like dogs sniffing for prey. They were not ice-hockey players, and yet they brought shovels to clear large patches of ice from snow. They were not ice fishermen and yet they came with axes and hooks. They were... the icemen.

The Gold Rush in Latvia Was Different

In a sudden burst, the crows took off leaving the dead pine-tree naked. Juris stopped the raised spade. Something had scared off the birds. His eyes were poking the darkness like needles going through a pillow, looking for something... someone. For several moments, he was frozen there, waiting, listening into the night. Slowly his sea hardened body came out of a standstill like an old locomotive leaving a station. The muscles regained life and the spade sank into the wet soil again. His movements were calculated and precise, but his mind was on fire like a dry haystack. He could not let them know he was searching here! Otherwise, they would come and take it! All the hard work would be for nothing! He was about to free-fall into the abyss of anxiety when it all was brushed away by a sharp cling. The spade had hit something. Gripped by a sudden fever, Juris started scooping the black soil as if he was underwater fighting for air, and every cut of the spade would bring him closer to the surface. There was nothing else on his mind now, but that one thing buried thousands of years ago right under his feet!

Latvian Age of Exploration

 Levings and Kalnbērziņš with their fans at the start of their trip in August 1925

“In Egypt, the pyramids are so tall they pierce the sky. You can drive a motorcycle up one side and get to stick your head above the clouds!” the presenter got on his toes as if peeking over the edge of a real cloud. The audience leaned towards the stage in awe. Some pairs of eyebrows hit the ceiling of the room. 

“Yeah, I imagine you are pretty often in the clouds. Snorting them!” a visibly annoyed gentleman in the last row spat on the floor, stood up and headed for the exit fighting his way through the hypnotized jungle-like crowd.

That did not bother the presenter one bit. He closed his eyes, eyelids twitching, as if chasing a distant memory and declared: “You won’t believe this, but… the clouds, they, move up and down… like waves in sea…” and started to flap his arms in front of the audience as if ventilating the room.

Now an entire row of people got up and started to move to the exit.

“Latols” – latvieši brauc paši ar savu degvielu!

“Latols” uz svētku augļiem”

Cālīša kungs bija iegrimis “Jaunāko Ziņu” svaigākajā romānā. Nē, viņš nebija liels daiļliteratūras cienītājs, kas lapas pāršķirtu, labsajūtā čāpstinot, taču nevarēja noliegt – tas bija lielisks laika kavēklis. Katrs romāna fragments bija tieši tik garš, lai viņš varētu tajā ievīstīt dīko laiku līdz savai pieturai. Šorīt gan ar lasīšanu nesekmējās. Plakstus noturēt vaļā nevarēja pat ar sakostiem zobiem. Arī teikumi šķita pārlieku gari. Laikam pie vainas rīts, kas bija iesācies visai neierasti. Pieturā janvāra spelgonī bija jāgaida ilgāk nekā parasti. Autobuss kavēja. Atbrauca tikai pēc deviņiem. Uz pasažieru kurnēšanu šoferis atrūca, ka spēkrats esot bijis apskādēts, tāpēc no garāžas sanāca izbraukt vēlāk. Šis neesot vienīgais tāds gadījums, tāpēc nav ko taisīt lielas acis. Cālītis tikai noraustīja plecus un iekrita savā ierastajā sēdvietā pie loga.

Dāmu kājiņu skaistumkonkursi

Daiļākās kājiņas “zem mikroskopa”

“Priekškaru!” zāles murdoņu pāršķēla konkursa vadītāja balss. Bet te nu bija pārsteigums! Tā vietā, lai skatuves drapērija mākslinieciski noglāstītu grīdu, kaprīzais deķis negaidīti uzšāvās griestos, atkailinot skatuvi un divpadsmit uz tās sēdošās konkursantes. Nē, ne jau pavisam – tikai viņu prožektoru gaismā mirdzošos stilbus –, bet tas jau bija vairāk nekā paredzēts, tāpēc lika dāmām uz mirkli apstulbt kā meža kustoņiem auto starmešu ugunīs. Laiks sastinga arī skatītājiem zālē, kur iestājas baznīcas cienīgs klusums, ļaujot konkursantēm mēmi pārmīt jautājošus skatienus ar zināmām, bet negaidītām sejām viņu kāju priekšā. Taču jau nākamajā mirklī dāmas pēkšņi atmodās kā no transa, steidzīgi norāva svārkus zemāk un kā izbiedētas stirnas iejuka skatītāju burzmā.

Kad pasaules varenie varēja izšķirties tikai Latvijā

Viesnīca “Pēterburga” 20. gs. sākumā, kur pulcējās skaļi uzvārdi un zemi tikumi

Ričards burtiski iekrita šķērsieliņā. Skrējienā neizdevās ne pienācīgi nobremzēt, ne noturēt līdzsvaru, jo kāds uz asfalta bija izbēris smiltis. Tas straujo 90 grādu pagriezienu pārvērta puskritienā, vienam celim noberžot ietvi. Sanāca arī nosmērēt dārgo mēteli, bet tas vairs nelikās svarīgi. Tagad viņu neielenca žurnālisti, kuru priekšā vajadzēja kaut ko pierādīt. Tagad bija nakts, un kā katra nākamā tā vienmēr atgriezās ar vienu un to pašu murgu. Turpinādams skriet lieliem, grīļīgiem soļiem, viņš ik pa laikam atskatījās, katru reizi ar acīm knābājot tumšo ēkas stūri, kuru nupat bija atstājis aiz muguras. Nekā. Iela bija kā izmirusi. Tikai paša smagā elpa un soļu duna pret asfaltu. Un tad tas notika. Tieši tāpat kā iepriekš. No ēkas stūra atdalījās tumšs stāvs un lieliem lēcieniem metās viņam pakaļ. Tagad vairs nebija laika atskatīties. Ričards juta, ka kājas vairs lāgā neklausīja. Taisnā distancē viņam nebija nekādu cerību. Ričards metās tuvākajā vārtrūmē ar mērķi ienirt tumsas apskāvienos. Bet te viņš atdūrās pret mūra sienu. Kā apdullis Ričards ar rokām grābstīja nebeidzamo, gludo sienu, cerēdams sataustīt rokturi, kādu spraugu… cerību. Nekā. Tikai viena vienīga ķieģeļu siena – nepielūdzama un auksta.

Gladiatoru cīņas Rīgas kolizejā

Leskinovičs pret Tomsonu

“Beidzot brīvs!” atviegloti nopūtās ābols, kad jaunā dāma to neveikli izķeksēja no sasmakušās papīra turzas. Pie cirka ieejas livrejā tērptas meitenes pārdeva ne tikai to – tur varēja iegādāties arī pašmāju kartupeļus – no maisa, ar visu mizu – un dzīves sagurušus apelsīnus. Nu gluži kā citviet saldumus. Kāri kampdams gaisu, kas bija piesūcināts sviedriem, ķermeņu izgarojumiem un bieziem decibeliem, ābols no ložas kā no putna lidojuma aplūkoja sev apkārt trakojošo cilvēku jūru. Zemāk lejā, arēnas centrā, apaļā smilšu laukumā stīvējās divi no tautas pasakām izkāpuši milži, muskuļiem vaidot zem slodzes un lielajiem vēderiem dejojot šiem teiksmainajiem tēliem līdzi. Protams, ābolam viss, kas gruntīgāks par pāraugušu kāpostgalvu skaitījās milzis, bet pat uz divkājaino fona tie divi bija liellopa svara cienīgi eksemplāri.