Kā brīnumdakteris no Turcijas ārstēja Latviju un sajuka prātā

Rihards Manteifelis-Veske

Reiz, 20. gadu beigās, uz kāda nama durvīm Rīgā parādījās izkārtne: “Prof., Dr. med. pulkvedis, dižārsts, grāfs Manteifelis-Veske”. Ko tur liegties – tāda reklāma vien jau pavelk uz durvju pusi. Iekšā varbūt uzreiz nerauj, bet noteikti liek pieplakt loga rūtij un salikt plaukstas jumtiņā, lai ar acīm iztaustītu katru kaktu. Jā, izkārtne nostrādāja – sabiedrībā gruzdēja interese. Un aizsvilās runas, kas ātri vien pārskrēja visu pilsētu. Rīgā ieradies pasaulslavens  ķirurgs, no pašas Konstantinopoles! Tās akadēmijā strādājis vairākus gadus. Bet par ko tad mūsu zemei uzsmaidījusi tāda laime? Izrādās, ka īpašā viesa nolūks esot izkopt ķirurģijas mākslu Baltijas valstīs visaugstākajā līmenī! Pie Latvijas vien neapstāšoties, tālāk jādodas uz Igauniju. Un vispār esot lieli plāni – organizēšot masu ārstēšanu un visvisādas vēl nebijušas lietas. Un tas tikai aisberga sausais gals! Dzirdot tik jūsmīgas runas, kājas pašas aunas, lai skatītu šo brīnumdari vaigā. Tā nu slimnieki plūda no malu malām, un grāfam Manteifelim darba netrūka. Taču brīnumi dakterēšanā izpalika. Cita veida pārsteigumi gan nē! Redziet, grāfs Manteifelis nemaz nebija... grāfs. Un ārsts ne tik.

Arī lieliem meistariem kādreiz sanāk paslīdēt uz karjeras kāpnēm. Ne visi gan pēc tam noveļas līdz tādai nežēlastībai, kādā iežāvās mūsu brīnumdaris no Turcijas. Jā, varbūt ārstēšana nesekmējās kā reklamēts, bet kurš ārsts tad ir nekļūdīgs! Manteifelim visa tā ķēpa sākās ar baroneses Minnas Jendzes deviņgadīgo dēlu. Bērns saslimis ar kaulu tuberkolozi, un augstdzimusī dāma meklējusi kādu “nopietnu ārstu”. Un kāda laime! Homeopātijas aptiekas īpašnieks Martens kundzi iepazīstinājis ar daudzsološo dakteri Manteifeli. Tas uzreiz ķērās pie lietas, šļircēja zāles. Par katru vizīti ņēma divdesmit latus. Nauda it kā nebija mazā, bet pasaules līmeņa speciālisti par pliku rokas spiedienu nestrādā – brīnumi tomēr maksā naudu. Turklāt Manteifelis teicis baronesei, ka slimība esot nopietna, tāpēc vizītes jāatkārto bieži. Tā nu dakteris nāca un gāja, bet bērna veselības stāvoklis kā nepalika, tā nepalika labāks.

Cits šādā brīdī aizlūgtu dievu, baznīcā noliktu svecīti, varbūt pat kādā seansā prasītu padomu senču gariem. Taču ne jau mūsu grāfs. Grāfs bija darītājs un nākamajā reizē pie sirdzēja ieradās ar savu asistentu – jaunu ķirurgu. It kā jau nekas neparasts. Lieta tomēr nopietna, un četras rokas spējīgākas par divām. Manteifelis dūra, bet ķirurgs-asistents turēja rīkus. Pēdējais vēl esot uzmundrinājis: “Profesora kungs, drošāk, drošāk!” Kad nu profesors vairs drošāk nejaudāja, tad dūra arī asistents. Būtu puiku sadurstījuši kā boļševiki cara portretus, ja Jendzes kundzei mērs nebūtu pilns. Trīssimt lati izdoti, bet rezultāta nekāda! Tad arī nāca gaismā, ka centīgajam asistentam līdz slimnīcas ķirurgam ir kā cūkai līdz pakaviem. Pēc profesijas pieaicinātais talants izrādījās elektromontieris. Pats asistējamais gan nebija labāks – nekādu ārsta diplomu Manteifelis kundzei uzrādīt nespēja.

Neko darīt, kaķis no maisa bija izvēlies, un dāma, protams, neko piedot negribēja. Jendzes kundze gribēja tikties atkal un gribēja sāpju remdēšanu – šoreiz gan tiesā. Tomēr kāda vilšanās! Tiesā Manteifeli attaisnoja, jo eksperti norādīja, ka grāfs dūris tikai homeopātiskus līdzekļus un tie pavisam nekaitīgi. Kurš tad ir saindēts ar ūdeni? Turklāt Jendze pati vērsusies pēc palīdzības tieši homeopātu aptiekā, kur Manteifelis viņai ieteikts. Krimināla satura nav, un lietu izbeidza.

Bet tas bija tikai sākums, jo interesi par spožo grāfa personību izrādīja ne tikai veselības likstu vajātie rīdzinieki, bet arī varas iestādes – visaktīvāk tieši Veselības departaments. Šī iestāde bija uzaugusi grāfam kā ēde, un pret to nekādu zāļu nebija. Tā nu Manteifelis sāka staigāt no vienas prāvas uz otru. Tik pat dedzīgi viņa tiesas sēdes apmeklēja arī žurnālisti, jo materiāls rakstiem sanāca labu labais. Brīnumdaktera skaidrošanās tiesas priekšā prasījās pēc izrādīšanas uz lielā ekrāna. Manteifelis uzstāja, ka tik tiešām esot īsts ārsts ar īstu diplomu. No 1908. līdz 1913. gadam studējis medicīnu Tērbatā, turpat arī praktizējis. Aizstāvējis disertāciju par kuņģa vēzi. Pēc tam bijis kara ārsts. Kara laika kā vecākais ārsts strādājis Sevastopolē. Diplomu gan uzrādīt nevarot, bet tur viņš likteņa upuris – karā viss gājis bojā! Tiesa to uzdeva pārbaudīt. Bet tavu nelaimi! Tērbatas Universitātē neviens par tādu grāfu Manteifeli neko nebija dzirdējis. Tad nu grāfs izkratīja no piedurknes kaut kāda krievu ģenerāļa parakstītu dokumentu. Esot krievu armijas dienesta gaitu apraksts. Tas apliecināja, ka Manteifelis esot profesors, Dr. med., kara ārsts un turklāt pulkveža pakāpē. Kāda veiksme – zāles pret visām apsūdzībām! Tiesnesis gan rādīja skābu seju. Tā kā Manteifelis pēc dokumentiem bija dzimis 1891. gadā, tad nekādi nevarēja iznākt, ka 1912. gadā viņš jau kalpotu armijā kā pilntiesīgs ārsts. Turklāt vēl ar tik augstu dienesta pakāpi!

“7 lietas pret Manteifeli-Veski miertiesā” ziņo “Latvis” 1930. gada 7. maijā

Kad nu Manteifeļa ārsta statuss bija izpreparēts, pienāca kārta arī grāfa titulam. Šeit daktera dzīves stāsts pieņēma telenoveles vaibstus. Jā, runas pilsētā tiešām atbilstot patiesībai – sākumā viņš bijis smagā ormaņa Veskes dēls no Latgales priekšpilsētas. Taču 1917. gadā apprecējies ar Krimas un Urālu bagātnieka, muižnieka Manteifeļa meitu. Tas viņu adoptējis, kas ļāvis ārstam piekabināt arī grāfa Manteifeļa titulu. Pie visa vainīga esot Manteifeļa māsa Marija, kura ziņojusi kriminālpolicijai, ka brālis titulus un Dr. med. grādu piesavinājies. Šis nepatiesais ziņojums iesniegts tādēļ, ka māsai bijis naids pret brāli mantojuma dēļ… Tā kā arī šajā gadījumā grāfs neko ar dokumentiem apliecināt nevarēja, tad Manteifeli sodīja gan par ārsta titula piesavināšanos (viens mēnesis cietumā), gan par grāfa titula neatļautu valkāšanu (100 latu naudas sods).

Un tad iestājās klusums. Manteifelis pazuda. Tāpat kā izkārtne uz durvīm Latgales priekšpilsētā. Pilsētā lauzīja galvas: varbūt devies uz Igauniju, kā savulaik reklamēja? Tomēr pie kaimiņiem Turcijas grāfs manīts nebija. Ja neskaita pāris no Latvijas preses pārpublicētas apkaunojošas ziņas. Nu, tad jau laikam uzkāpis uz godīga ceļa… Manteifelis tik tiešām bija mainījies, taču ar godīgumu viņam pa ceļam noteikti nebija. No brīnumdara un ķirurga viņš klusītēm bija pārtapis par kontrolārstu. Bārdāmām. Uzdodamies par bārdāmu kontrolieri, viņš apstaigāja Rīgas nakts lokālus un izveicīgi savāca sieviešu adreses. Pēc tam priekšpusdienās apmeklēja pacientes viņu dzīvokļos. Par “pūlēm” prasīja desmit latus. Skaistākās bārdāmas dakteris sāka apciemot biežāk. Likās jau, ka šoreiz recepte droša, taču bēdīgo slavu nokratīt tikpat grūti kā savu ēnu. Vienu vakaru Manteifelis atkal apmeklējis bāru, kur strādāja viena no viņa mīļākajām pacientēm. Par nelaimi, kādai no bārdāmas paziņām grāfa gaitas nebija svešas, un atkal jau kaķis ārā no maisa!

Igauņu laikraksts Kaja 1929. gada 11. aprīlī ziņo: “Rīgā apcietināts viltus profesors. Sauc sevi par pasaulslavenu ķirurgu. “Profesors” gatavojās uzstāties Igaunijā”

Un tā, kārtējā atgriešanās tiesā. Šoreiz gan tiesas nama gaiteni varēja sajaukt ar skaistumkonkursa grimmētavu – slimību salauztu pacientu vietā daiļas jaunavas, uzcirtušās vismodernākajos tērpos. Katrai, protams, arī savs pavadonis. Skaistules sačukstējās, uzvilka pa dūmam un rindas kārtībā pazuda tiesas zālē. Žurnālistiem gan nācās palikt gaitenī un zelēt zīmuļus un pieņēmumus, jo lietu iztiesāja aiz slēgtām durvīm, un tas, ko cietušās bārdāmas stāstīja, diemžēl palika pie tiesneša. Viens gan bija skaidrs – lieta īpaši delikāta –, jo dāmas visas kā vienā gaitenī iznāca uztrauktas un sasarkušas. Pilnīgi bez materiāla žurnālisti tomēr nepalika. Pēc apsūdzētā aizvešanas gaitenī iznāca arī viņa sieva. Varēja noprast, ka viņas sirds bija pilna, taču ne jau ar līdzjūtību pret vīra pacientēm. Ieraudzījusi bārdamas, Manteifeļa kundze histērijā metās tām virsū ar paceltām dūrēm un draudēja nosist.

“Viņa tituli ir: profesors, Dr. med. pulkvedis-ārsts, grāfs, barons un... bārdāmu kontrolieris” ziņo “Pēdējā brīdī” 1932. gada 11. decembrī

Latvijas varas iestādēm pacietība bija beigusies. Kriminālpolicija lūdza Iekšlietu ministriju izraidīt Manteifeili no valsts. Tomēr tiesa lēma citādi, norādot, ka Manteifelis, iespējams, nav pie pilna prāta. Grāfu nodeva Sarkankalna vājprātīgo slimnīcai, lai pārbaudītu daktera gara spējas. Tur ārstu vidū valdīja pieņēmums, ka grāfs vājprātību simulējot, lai izbēgtu no soda. Diagnoze nebija zemē metama, jo starp vieglākām apsūdzībām figurēja arī šādi tādi lielāki grēki, kurus tik viegli norīt nevarētu. Sarkankalna slimnīcas direktors Hermanis Buduls laikrakstam “Jaunākās Ziņas” pat izteicās, ka Manteifelis “neslimojot ar parasto gara vājību, bet psihopātiju. Viņš esot izveicīgs, ārkārtīgi slīpēts. Nebūdams ārsts, šo to no medicīnas zinot, protot uzrakstīt receptes”.

Hermanis Buduls

1933. gada novembrī Manteifelis pēc ārstu domām bija tiktāl atveseļojies vai tiktāl noguris no simulēšanas, ka atkal skaitījās tiesājams. Prokurors jau smērēja rokas, taču no prāvas nekas nesanāca! Ievedot tiesas zālē, Manteifelis sāka trakot. Grāfs kliedza, ka labāk dzīvot ellē nekā trako namā. Lai viņu nošaujot vai pakarot, bet uz trako namu vairs nesūtot. Manteifelis tik ļoti aizsvilās, ka metās virsu savam pavadonim – slimnīcas sanitāram. Baltsvārcim talkā nāca policisti, kuri, vaņģojot apsūdzēto, dabūja pārliecināties, ka sitienus pacients gan nesimulē – tie bija pavisam īsti! Paradoksāli, bet Manteifelis panāca savu. Tādos apstākļos apsūdzību iztiesāt nevarēja, un grāfu nogādāja Centrālcietumā kāda agrāk piespriesta soda izciešanai.

Sarkankalna slimnīcas galvenā ēka

Šķiet, ka grāfa Manteifeļa sāga beidzot bija sevi izsmēlusi, jo pēc 1934. gada laikraksti par viņu aizmirsa. Ziņas par jaunām tiesas prāvām vai krāpšanas afērām presē vairs neparādījās. Iespējams, ka tas bija uz labu. Iespējams, ka Manteifelis šoreiz tik tiešām bija mainījies. Materiāla gan nav daudz, lai ko tādu apgalvotu droši, taču tam par labu liecina kāds taustāms fakts. 1934. gadā šur un tur presē uzplaiksnīja raksti par Vecsaules aptiekas dedzināšanas lietu. Izrādījās, ka homeopāts Martens (tas pats, kurš savulaik Manteifeli ieteica Jendzes kundzei) bija uzšņāpis pats savu naudas izkrāpšanas shēmu. Viņš Vecsaulē bija nopircis aptieku, apdrošinājis vairākās apdrošināšanas sabiedrībās par kopā 20 000 latu un plānoja nodedzināt, lai tiktu pie kompensācijas. Lomas jau bija sadalītas. Viena arī Manteifelim. Grāfam bija paredzēts uz mēnesi kļūt par aptiekāru un saņemt tam laikam pasakainu mēnešalgu – 1000 latus! Ironiski, jo Martens savulaik iesūdzēja Manteifeli tiesā par zāļu un grāmatu zagšanu no viņa aptiekas. Sākumā Manteifelis bijis ar mieru, taču, uzzinot, ka tādu algu viņš saņems ne jau par vecsauliešu vadāšanu pa zāļu labirintiem, bet par aptiekas nodedzināšanu, no amata atteicās.