Dāmu kājiņu skaistumkonkursi

Daiļākās kājiņas “zem mikroskopa”

“Priekškaru!” zāles murdoņu pāršķēla konkursa vadītāja balss. Bet te nu bija pārsteigums! Tā vietā, lai skatuves drapērija mākslinieciski noglāstītu grīdu, kaprīzais deķis negaidīti uzšāvās griestos, atkailinot skatuvi un divpadsmit uz tās sēdošās konkursantes. Nē, ne jau pavisam – tikai viņu prožektoru gaismā mirdzošos stilbus –, bet tas jau bija vairāk nekā paredzēts, tāpēc lika dāmām uz mirkli apstulbt kā meža kustoņiem auto starmešu ugunīs. Laiks sastinga arī skatītājiem zālē, kur iestājas baznīcas cienīgs klusums, ļaujot konkursantēm mēmi pārmīt jautājošus skatienus ar zināmām, bet negaidītām sejām viņu kāju priekšā. Taču jau nākamajā mirklī dāmas pēkšņi atmodās kā no transa, steidzīgi norāva svārkus zemāk un kā izbiedētas stirnas iejuka skatītāju burzmā.

“Mākslinieki uztraucas, ka vairs nevarot atrast starp sievietēm skaistas kājas[..]” – tā 1924. gada 12. maijā rakstīja Latvijas Vēstnesis. Pie tā esot vainīgas modes tendences, kas kropļojot dāmu kājas. Laikraksts arī pieminēja kādu angļu skulptoru, kurš pat bija izsludinājis konkursu ar vērā ņemamu atlīdzību, meklēdams ideālu kāju. Lai arī izmisušajam māksliniekam galu galā uzsmaidīja veiksme un pāris daiļavas ar pareizajām kājām tomēr atradās, maisam gals bija vaļā, un ažiotāža ap šo jautājumu nerimās. Un ne tikai ārzemēs. Tas pats ods neļāva naktīs gulēt arī latviešiem, liekot sev uzdot mūžseno jautājumu – kurai dāmai manā pilsētā ir tās skaistākās kājas? Un cik tad ilgi dzīvosi neziņā? Tāpēc divdesmito gadu otrajā pusē arī Latvijā viens pēc otra kā ārlaulības kaķēni dzima skaistāko kāju konkursi. Taču viss sākās ar sensāciju!

“Sensacionālā” ideja

“Sensācija” bija… īpašs žurnāls. Izklaidējoša rakstura. “Pleibojs ar lielām vīģes lapām”, kā to savulaik raksturoja pats žurnāla tēvs, grāmatizdevējs Helmārs Rudzītis. Tāpēc laikam jau nav nekāds brīnums, ka tieši “Sensācija” 1925. gada maijā izsludināja “visorģinelāko sacensību” ar nosaukumu “Skaistākās kājiņas Latvijā”. Plāns bija vienkāršs – visām šā titula tīkotājām žurnālam jāiesūta savu kāju fotogrāfija (bija arī dots paraugs). Ja dzīvoji Rīgā, nofotografēties varēja pie Kraukļa Brīvības ielā 7. Tur jau viss bija sagatavots – fotogrāfes bija sievietes, un to darīja bez maksas! Fotogrāfijas uz redakciju pašām pat nebija jānes. Tālāk katrā nākamajā numurā lasītāji varēja apskatīt iesūtītos uzņēmumus, izvēlēties acij tīkamāko, to izgriezt un iesūtīt žurnāla redakcijai. Pēc tam iesūtītās fotogrāfijas saskaitītu un apbalvotu četras iemīļotākās dāmas. Tieši tā, ne jau tikai pliki tituli kairināja dāmu prātus. Bija arī taustāmas vērtības, ko aiznest mājās. 1. vietai bija paredzēts zelta gredzens, 2. vietai – moderna pavasara sezonas cepure. 3. vieta tiktu pie zīda zeķēm, bet 4. vietu aplaimotu ar “Sensācijas” pusgada abonementu. Izklausās pēc itin pieklājīga balvu fonda, taču jau trīs nedēļas vēlāk nācās ieviest izmaiņas, jo daudzas dāmas bija izteikušas protestu pret cepuri un zeķēm – tās, lūk, ātri nonēsājoties un tad taču nepalikšot nekāda piemiņa par šo lielo sasniegumu! Nu ko, dāmām taisnība. Tad nu otrajai vietai apsolīja apzeltītu piemiņas žetonu, savukārt trešajai – sudraba žetonu.

“Sensācija” izsludina konkursu

Ar ko tad tas viss beidzās? Ne ar ko! Nē, ne jau tāpēc, ka nevienam neinteresētu. Gluži otrādi. Interesēja pat tādiem, kuru uzmanību “Sensācija” nemaz negribēja. Bet ne jau konkurss bija pie vainas, bet gan žurnāla ieturētais seksuāli brīvais gars. Varas iestādēm te nepatika kāda anekdote, te kāda ilustrācija likās par smeķīgu…, kam varētu piekrist, jo žurnāls tiešām spēja izklaidēt ne sliktāk kā iesilusi bārdāma. Tāpēc 1925. gada 28. maijā, tikai pāris dienas pirms konkursa beigām, Rīgas Apgabaltiesa žurnāla izdošanu aizliedza.

Lai arī pirmais kājiņu konkurss līdz galam izcepts netika, tomēr smarža latviešiem patika un apetīti raisīja. Rīkotgribētāji un balvu tīkotājas atradās visā Latvijā – Rīgā, Jūrmalā, Līvānos, Jēkabpilī, Daugavpilī, Liepājā un citur. Princips visur vienāds ­– skaistules uzkāpa uz skatuves un apsēdās vienā rindā. Tad pacēlās priekškars, taču tikai nedaudz augstāk par ceļgaliem – lai būtu objektīvi un vērtējumu neiespaidotu ne dāmu sejas, ne figūras. Vārdos nesauca, bet pie priekškara virs katras dalībnieces kājām piestiprināja numuru. Viss pieklājīgi un diskrēti. Izņemot 1927. gada janvāra konkursu Daugavpilī, kur priekškara operators laikam bija tiktāl aizgrābts ar redzēto, ka tā vietā, lai pēc uzvarētāju nosaukšanas priekškaru nolaistu, to pacēla. Tas dāmu vidū izraisīja apjukumu un tūlīt pēc tam arī nesankcionētu bēgšanu. Tā nu līdz apbalvošanai nemaz netika, un sudraba pokāls un rokaspulkstenītis palika bez saimniecēm.

“Daugavas vārds” par negadījumu konkursā

Skaistums prasa upurus

Ķibeles ar priekškaru gan nebija šo konkursu lielākā traģēdija. Tajā pašā gadā Daugavpilī kā jau ierasts pilsētas klubā tika sarīkots deju vakars, un šoreiz kā vakara nagla – kas gan cits, ja ne daiļāko kājiņu konkurss! Ielās izlīmētās afišas kārdināja ne vien potenciālo žūriju, bet arī titula kandidātes. Un to skaitā arī 18 gadus veco Viktoriju, kas bija liela skaistuma konkursu cienītāja un sapņoja tādā piedalīties. Protams, mājās par to nedrīkstēja zināt, un mātei Viktorija vien pateica, ka iet uz skolnieku vakaru. Pārģērbusies pie draudzenēm, viņa atklāja, ka pietrūkst pats svarīgākais – kājas bez pareizajām kurpēm kā glezna bez rāmja! Tā kā pašai lakkurpju nebija, Viktorija izlēma tās paņemt pret vekseli pie kāda ebreju tirgotāja. Un laikam jau tas palīdzēja, jo konkursā Viktorija ieguva atzinības balvu. Viss jau būtu labi, ja minētais tirgotājs nebūtu izpļāpājies vecākiem par meitas vakara gaitām. Vecāki tam atteicās ticēt un atzīt meitas parādu. Tad nu tirgotājs sacēla traci, piedraudēja iesaistīt policiju un likt meiteni arestēt. Sabaidītā Viktorija ieskrēja pie kaimiņiem un iedzēra ziepjakmens atšķaidījumu – tajā laikā populārāko pašnāvības līdzekli.

Viktorija gan nebija vienīgā, kurai kājiņu konkursu drudzis lika spert tik dramatiskus soļus. Tajā pašā gadā Liepājā šādu konkursu sarīkoja kāda pilsoniska organizācija. Par uzvarētāju atzina Silvianu Piziku, kura visiem par lielu pārsteigumu neilgi pēc tam plānoja izdarīt pašnāvību noslīcinoties. Meiteni par laimi pēdējā brīdī no tā atturēja skolas biedrenes. Vēlāk noskaidrojās iemesls – Silviana nebija izturējusi vidusskolas pēceksāmenus. Kā tad tā? Daudz laika prasījusi gatavošanās konkursam. Jāsaka, ka liepājniece nebija pirmā, kas mierinājumu meklēja viļņu apskāvienos – gadu agrāk Daugavā noslīcinājās kāda cita kājiņu konkursa laureāte.

Silviana Pizika

Vīriešu skaistuma sacensība

Bet vai nu tikai dāmām gribējās pašapliecināties? Arī kungi tīkoja pēc savas slavas lappuses presē. Un te nu mums jāatgriežas pie “Sensācijas”. Jūs droši vien nodomājāt, ka tiesas spriedums pielika punktu žurnāla īsajam, bet izaicinošajam uznācienam preses pasaulē. Bet nē! Gluži kā grāvī iestūrētu un uz muguras apvēlušos spēkratu, arī “Sensāciju” drīz apmeklēja čakli darboņi un no tās atliekām uzmeistaroja ko jaunu. Šeit gan jāpiebilst, ka čaklie darboņi bija tie paši “Sensācijas” redakcijas darbinieki, bet viņu jaunais lolojums saucās “Elegance”. Līdzīga rakstura žurnāls ar līdzīgu saturu un līdzīgu konkursu. Jā tikai līdzīgu, jo šoreiz žurnāla lappusēs tika celti godā ­kungi! 1925. gada oktobra sākumā “Elegance” lepni izsludināja “Vīriešu skaistuma sacensību”. Princips tāds pats – publiskai vērtēšanai jāiesūta sava fotogrāfija – šoreiz gan ģīmetne. Kā cenzdamies kompensēt dāmu konkursa neveiksmi, kungu sacīksti noslēdza ar gruntīgu šampanieša šāvienu – žurnāls sarīkoja goda banketu, uz kuru tika aicināti uzvarētāji, žurnāla lasītāji un jo sevišķi lasītājas. Aiz durvīm netika atstāts neviens, jo ielūgti bija arī bez godalgām palikušie konkursa dalībnieki, kuriem redakcija novēlēja labākas sekmes klātienē. Kungiem no provinces žurnāls pat apmaksāja transportu uz Rīgu.

Vīriešu skaistuma sacensības uzvarētāji

Lai arī pirmā kājiņu konkursa liesmu nodzēsa rupjie likuma pirksti, tomēr sabiedrības interese turpināja gruzdēt, un jau ļoti drīz pēc tam šādi konkursi uzliesmoja daudzviet. Tos rīkoja visa veida publika: ugunsdzēsēju biedrība, sieviešu palīdzības korpuss, politiķi, pilsoniskas organizācijas un katrs, kuram likās, ka viņa pasākumam trūkst pipariņa. Tāpat tika atdzīvināts arī kājiņu foto konkurss, kuru 1929. gadā sarīkoja žurnāls “Sieviete, vīrietis un mīla”, uzvarētājai piesolot elegantas brokāta kurpītes. Arī šis fotokonkurss neizpalika bez ķibelēm. Konkursa izsludināšanas rakstā bija iezagusies neuzmanības kļūda, aizmirstot vienu piecinieku un tādējādi paziņojot, ka “daiļi veidotas kājiņas sastāda 5% no sievietes skaistuma”. Paredzēto 55% vietā. Par šo noziegumu pret sieviešu kājām burtlicim izteica rājienu, bet korektoru atlaida no darba. 20. gadu otrajā pusē dāmu kājiņas nebija joka lieta!

Kājiņu konkursu popularitāte ielīst ar karikatūrās – žurnāls “Tautas tiesības” izsmej partiju “Demokrātiskais centrs”