Gladiatoru cīņas Rīgas kolizejā

Leskinovičs pret Tomsonu

“Beidzot brīvs!” atviegloti nopūtās ābols, kad jaunā dāma to neveikli izķeksēja no sasmakušās papīra turzas. Pie cirka ieejas livrejā tērptas meitenes pārdeva ne tikai to – tur varēja iegādāties arī pašmāju kartupeļus – no maisa, ar visu mizu – un dzīves sagurušus apelsīnus. Nu gluži kā citviet saldumus. Kāri kampdams gaisu, kas bija piesūcināts sviedriem, ķermeņu izgarojumiem un bieziem decibeliem, ābols no ložas kā no putna lidojuma aplūkoja sev apkārt trakojošo cilvēku jūru. Zemāk lejā, arēnas centrā, apaļā smilšu laukumā stīvējās divi no tautas pasakām izkāpuši milži, muskuļiem vaidot zem slodzes un lielajiem vēderiem dejojot šiem teiksmainajiem tēliem līdzi. Protams, ābolam viss, kas gruntīgāks par pāraugušu kāpostgalvu skaitījās milzis, bet pat uz divkājaino fona tie divi bija liellopa svara cienīgi eksemplāri.

Te nu viņam atkal sāka trūkt elpa. Nē, ne jau apbrīnojot tās divas smiltīs atspērušās un sēcošās lokomotīves! Te vainīgi bija smalkajos cimdos tērptie pirkstiņi, kas tagad ar tiem neraksturīgu spēku katru mirkli žmiedza arvien stiprāk. Ābola skatiens uzskrēja pa mežģīņotajā piedurknē tērpto roku līdz dāmas sejai, kur negaidīti sastapās ar pūdercukura maiguma vaibstiem un lielām stirnas acīm, kas gan tagad asi, kā ar ērgļa nagiem bija iecirtušās notiekošajā tur lejā. “Parasti gan jau šī jaunkundze jūsmo par Marisu Vētru vai radiofona klavierkoncertiem,” nodomāja ābols. Te gan viņa analīze tika strupi pārtraukta, jo jaunā dāma atvēzējās un nākamajā brīdī ābols jau kā piekūns svilpa lejup. Mērķis – cīņas laukums arēnas centrā. Par mata tiesu netrāpot pirmajā rindā plaši žestikulējošam kungam, – vai tik tas nebija baletmeistars Eižens Leščevskis? – auglis atdūrās arēnas smiltīs, uzsizdams gaisā vieglu smilšu migliņu. Šeit ābeles dēls ar neviltotu pārsteigumu konstatēja, ka nebūt nebija vienīgais tāds gaisa desantnieks, – visapkārt kā kuģu vraki pludmalē bija izsvaidīti kartupeļi, apgrauzti kauli un kāda vientuļa galoša, kas kā mūžu nokalpojusi zvejnieku laiva kāpās bija ar priekšgalu ierakusies arēnas smiltīs. Tālāk ābols netika, jo apkārtnes vērošanu rupji pārtrauca nejaušs cīkstoņa zābaka spēriens, aizsūtot to jaunā galvu reibinošā ceļojumā. Tas aprāvās gan ļoti drīz, atsitoties pret pirmās skatītāju rindas dēļiem. Tur to ar pērtiķa veiklumu pagrāba kāds cirka darbinieks un iemeta maisā. Pirms atstāt apjukušo augli tumšā divvientulībā ar čupiņu nelaimīgu kartupeļu, vīrs tam piemiedza ar aci un uzbudināti nočukstēja: “Līdz nākamajam gadam, šī bija pilnīgi noteikti galīgi izšķirošā!”

Ja mūsdienās sporta fanu kalendārs nav iedomājams bez hokeja pavasara, tad pirms simt gadiem latvieši tikpat aktīvi dīdījās, gaidot grieķu-romiešu cīņas čempionātu. Katru gadu tas sākās aprīlī un neļāva Rīgas sabiedrībai atslābt veselas sešas nedēļas. Norises vieta – Rīgas cirks jeb kā to devēja pirms simt gadiem – Salamonska cirks. Tā laika nosaukuma vaininieks bija zirgu dresētājs Alberts Salamonskis, kurš 19. gs beigās ar saviem priekšnesumiem sapelnīja pietiekoši, lai pasūtītu cirka ēku tagadējā Merķeļa ielā. Salamonskis uzcēla Rīgas cirku, bet Eduards Šloss-Knostnebergs – laušanās sportu. Šis apsviedīgais latviešu šovmenis bija grieķu-romiešu cīņu organizētājs un galvenais tiesnesis. Bez viņa laušanās Rīgā nekad nebūtu kļuvusi par to šaujampulvera mucu, kas gadu no gada apdullināja plašas galvaspilsētas aprindas un ko savos atmiņu stāstos rīdzinieki piemin vēl šodien. Šloss, vidēja auguma vīrs pēc 60, jaunībā bija veiksmīgs cīkstonis gan mājās, gan ārzemju arēnās. Pirmā pasaules kara gados pats sāka rīkot čempionātus, un izrādījās, ka var itin labi nopelnīt – naudu visam gadam varēja sastrādāt vienā pavasarī. Jāsaka, ka te lielu lomu spēlēja Šlosa izcilās pasākumu vadītāja dotības – laušanās cirkā bez viņa krāšņās uzstāšanās, gan iepazīstinot publiku ar cīkstoņiem, gan ar svilpi mutē tiesājot cīņas, vienkārši nebija iedomājama.

Par šovu tik tiešām nevarēja žēloties. Visu gadu Šloss nenoguris sarakstījās ar slaveniem stipriniekiem, aicinādams tos uz Rīgu. Tad nu čempionātā varēja palikt vai akls, veroties uz visu šo grieķu‑romiešu cīņas spozmi. Cīkstoņi no visas pasaules! Un ne jau kaut kādi sētas maču uzvarētāji. Visi bija slaveni čempioni. Pilsētā gan runāja, ka daži svešzemju sportisti tālāk par Rīgu nebija bijuši. Tas gan aizmirsās, kad arēnā iznāca Šloss, tērpies smokingā un spodrās lakādas kurpēs, un nodārdināja savu ierasto “Parrrāde Aļļē!”, tā atklājot čempionātu. Tam it kā vajadzēja skanēt franciski, jo galu galā čempionāts bija starptautisks. Bet vai svarīgi, kā runā franči? Par smalkajiem izrunas sīkumiem visiem bija nospļauties, jo arēnā tūlīt arī ienāca laušanās pasaules zvaigznes. Vienā rindā, vīrs aiz vīra, milzīgi muskuļoti stāvi. Skats kā Olimpa kalnā. Turklāt vēl ar medaļām apkārti un meistaru goda lentām visās iespējamās krāsās – no pleca uz leju, vienā sānā un virs gurna sasietas mezglā. Tās rotāja uzraksti dažnedažādās valodās, bet visas kā viena vēstīja par sava īpašnieka panākumiem: ieguvis čempiona titulu tādā un tādā gadā tādā un tādā svešzemju pilsētā. Apsoļojuši arēnai, cīkstoņi nostājās lokā. Viņu vidū – Šloss –, kurš vienu pēc otra izsauca spēka vīru vārdus: “Eiropas čempions Gerhards Karšs, Silēzija. Pasaules čempions Hans Kavans, Austrija. Haims Vildmans, stiprākais žīds pasaulē. Redžinalds Siki, Āfrika, nēģeris. Barons Štekers, dāmu mīlulis, Polija.” Bija, protams, arī pieticīgāki pieteikumi, kā: “Amatieru čempions Jānis Polis, Latvija. Stiprākais cilvēks Rīgā – Kārlis Balgalvis!” Bet visi tā vai citādi skaitījās augstākā līmeņa atlēti!

Varētu padomāt, nu vai tad vienam čempionātam vajadzīgs pusotrs mēnesis. Mūsdienās pat olimpiskajās spēlēs labākos noskaidro īsākā laikā. Un turklāt entajās disciplīnās! Protams, uzvarētāju varētu kronēt krietni vien ātrāk, taču tas nozīmētu arī krietni vien liesākus kases ieņēmumus. Tāpēc it sevišķi labāko un skatītāju mīļāko cīkstoņu starpā ar vienu cīņu nepietika. Pirms kaušanas vajadzēja kārtīgi nobarot! Ja beigsies jau vienā vakarā, nāksies taču zaudēt daļu publikas. Šloss to labi apzinājās, tāpēc bieži vien tādas cīņas noslēdzās ar iepriekš ieplānotu neizšķirtu, kas nozīmēja, ka cīkstoņiem bija jātiekas vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz… Tika rīkotas izšķirošās, galīgi izšķirošās, revanša un noteikti izšķirošās cīņas. Nu kā gan tu negribēsi redzēt galēji, noteikti, negrozāmi, neapšaubāmi, neapelējami izšķirošo cīņu? Cik tad ilgi šo visu varēja vilkt garumā? To, protams, noteica kases rādītāji. Turklāt cīņu raksturs bija sulīga augsne iestudējumiem – par uzvarētu atzina to, kuru pretinieks noguldīja uz pleciem. Ja 2–3 sekundēs paklājam piespiestais nevarēja piecelties, viņš bija zaudējis. Te nu Šloss spēlējās gan ar sekundēm, gan centimetriem. Ja skatītāji, manot tiesneša šķietamo aklumu (kurā sporta veidā gan tas nav piedzīvots), jau neapmierināti auroja, ka kāds no nosvīdušajiem vīriem esot nolauzts bez maz jau vakar, un lamāja Šlosu par nolaidību, arbitrs nesteidzīgi piegāja pie cīkstoņa–zaudētāja, pabāza viņam zem pleca pirkstu un paziņoja: “Nav nolauzts, tepat vesels veršoks (apm. 5 cm) vēl jānolauž.” Uzvarēts bija arī tas, kurš dažādu iemeslu dēļ padevās. Te nu varēja inscenēt pēc sirds patikas: vienmēr atradās cīkstoņi, kuri bija ar mieru par labu samaksu padoties, strīdēties ar tiesnešiem, klaji neievērot noteikumus, tēlot bailīgos un pārspīlēti pašpārliecinātos. 

Pasaules čempions (kuru mazs puika, mukdams no pelnīta pēriena par smiešanos izrādes laikā, netīšam nogāzis): “Vai die'! Šodien taču bija norunāts, ka man cīņa javinnē!” (04.04.1930. “Svari”)

Katru vakaru tika ieplānots kāds neizšķirts, kāds netīrāku cīkstoņu duelis, kāds publikas mīluļu pāris, kas cīnījās kā īsti džentlmeņi utt…. Vārdu sakot skatītāji jau zināja, uz ko nāk. Arī cīkstoņu buķete vienmēr raibu raibā – katra gaumei. Čempionāta dalībnieku vidū vajadzēja būt vismaz vienam dāmu favorītam, vienam cēlsirdīgam un vīrišķīgam varonim, vienam primitīvam mežonim, nervozam skandālistam, spēcīgam latvietim (tāds bija, piemēram, leģendārais Jānis Leskinovičs). Viena lieta, ko skatītāji gan nezināja, bija tas, ka atkarībā no čempionāta vietas cīkstoņu lomas bieži mainījās. Piemēram, mūsu pašu Emīls Griķis mājās uzstājās kā godprātīgs un taisnīgs stiprinieks, bet ārzemēs viņam nereti nācās iejusties satracinātā mežoņa lomā. Arī slavenais Leskinovičs nebija izņēmums. Mēļoja, ka Madridē zem cita vārda un kā citas nācijas pārstāvis spēlējis “nikno” (par ko it kā maksājot vairāk). Nu un kur tad bez melnā cīkstoņa! Jā, tribīnēm ļoti gāja pie sirds tumšāki vīrieši, jo pirms simt gadiem tas jau vien bija notikums ­– atnākt apskatīties uz melnu cilvēku! Piemēram, 1934. gadā, kad pēkšņi izrādījās, ka arēnā nevarēs iziet ne slavenais Knauzens, ne Štekers, publika pieprasīja pienācīgu kompensāciju: “Nu, tad dodiet priekšā nēģerus!”

Melnā maska

Skaidrs ir viens – viss tika veidots tā, lai publikai neviens šovs neliktu vilties un naudiņa atrastos arī nākamajai izrādei. Un vienmēr bija gūzma ļautiņu, kuri gribēja vēl un vēl nokosties no šīs mākslīgi krāsainās izklaižu tortes, ko Šloss nenoguris cepa augšā katru vakaru! Lai panāktu, ka arī visprasīgākie cīņas šovu gurmāni svētlaimē čāpstinātu, sacensību programmai pa virsu uzkrāmēja vēl vienu labi nogatavinātu un apetīti veicinošu ķirsīti, ko sauca par melno vai citreiz zilo masku. Te nu atkarība garantēta! Tas izskatījās apmēram tā: pēkšņi arēnā izaicinoši iesoļoja vēl viens, vēl neredzēts cīkstonis. Tribīnes konstrukcija pārsteigumā nodrebēja kopā ar skatītājiem. Kāds jau no uzbudinājuma vairs nespēja nosēdēt un pielēca kājās, cits no priekiem raustīja blakussēdētāja kreklu, teju to izģērbjot. Un kā nu ne, jo šis bija ļoti īpašs cīkstonis. Sportista galvu un kaklu sedza melna maska, kurā bija atstāti caurumi acīm, ausīm un degunam. Noslēpumainais milzis stingrā solī piegāja pie tiesnešu galda un uzmeta uz tā simts latu naudas zīmi. Tas bija izaicinājums! Kas viņu uzvarēs, iegūs šos simts latus un varēs noņemt cīkstonim masku visas arēnas priekšā! Publika, protams, šādā pavērsiena brīdī nebija vairs sevišķi jāuzkurina – visi taču grib zināt, ar ko tas beigsies! Kam izdosies atmaskot melno masku?! Kas slēpjas zem maskas?! Protams, ātri tas nebeidzās, un melno masku vienmēr nolauza tikai uz čempionāta beigām. Šim it kā vienkāršajam apģērba gabalam tik tiešām piemita maģiskas spējas – ne tikai noburt skatītājus, bet arī pašu tā valkātāju –, jo reizēm notika tā, ka atmaskotais cīkstonis ieradās arī uz nākamo čempionātu, šoreiz gan bez maskas. Taču tad pēkšņi izrādījās, ka līdz ar masku stiprinieks ir zaudējis arī visu savu vareno spēku. Gadījās arī tā, ka melnā maska palika neuzvarēta. Šāda Šlosa taktika strādāja lieliski, jo saskaņā ar tā laika žurnālistiem, pārsist laušanos apmeklētības ziņā spēja tikai sporta karalis futbols.

Uzvarētāji grieķu-romiešu cīņā Rīgas cirkā 1927. gadā
Leskinovičs (1. vieta) pirmajā rindā pirmais no kreisās puses, Šloss – otrais no kreisās

Makaroni un kartupeļi

Un kā jau futbolā vai jebkurā citā sporta veidā publikai bija ne tikai savas simpātijas, bet arī antipātijas. Kā tad bez tā – ja uz čempionātu nāc ik vakaru kā uz darbu, agri vai vēlu (un drīzāk jau agrāk) vienam lauzējam pieķersies, bet kādu citu sāksi nīst. Tad nu cīkstoņiem parādoties arēnā, skatītāji centās savu mīlestību vai nepatiku pret sportistu izrādīt, cik nu spēja – vai nu uzgavilējot vai svilpjot. Sevišķi nemīlamos atlētus pat apmētāja ar kartupeļiem. Īpaši bagātīgu kartupeļu ražu dabūja ievākt netīrāki sportisti, kas lika lietā “makaronus”. Nē, makaroni nenozīmēja to karināšanu uz ausīm vai cita veida nesportisku pretinieka traucēšanu ar šo tik populāro miltu izstrādājumu. Ar “makaroniem” apzīmēja pretinieka dauzīšanu, pirkstu laušanu, košanu un citus neatļautus un publiku sevišķi uzkurinošus paņēmienus. Tādos gadījumos kartupeļiem pa vidu iespraucās arī kauli, puspuvuši āboli, akmeņi un pat kāda no sienas norauta zīme “Nesmēķēt!”.

Jā, skatītāju uzvedība bieži atgādināja antīkās pasaules plebeju izdarības Romas Kolizeja ziedu laikos. Taču nevar visu šo primitīvo ālēšanos norakstīt tikai uz “vienkāršās tautas masām”. Cīkstoņu izrādes nāca baudīt arī godāti kungi un cienījamas dāmas. Gan uzņēmēji, gan politiķi, gan ierēdņi. Bija daudz kultūras cilvēku – žurnālisti, teātru darbinieki, dziesminieki, gleznotāji, baletmeistari, aktieri… Īsāk sakot, ļaudis ar stāvokli sabiedrībā, kas ikdienā uz saviem klientiem, darba biedriem un skatītājiem atstāja nopietna, nosvērta un kulturāla cilvēka iespaidu. Ļaudis, kas nedaudz nokaunējušies nodūra acis, pamanot pie cirka kases paziņas no tām pašām aprindām. Taču viņi visi kā likums atgriezās cirkā arī nākamajā un aiznākamajā vakarā, lai kostu no viena un tā paša nepiedienīgā paskata augļa.

Viena zvaigzne pāri visam

Katram no viņiem bija savi iemesli atgriezties cirkā, taču visi šie iemesli staigāja uz divām kājām. Galvenais bez šaubām bija Jānis Leskinkovičs jeb “Lielais Jānis” (par “Mazo Jāni” sauca amatieru čempionu Jāni Poli), kurš bija izcīnījis neskaitāmus Eiropas un pasaules čempiona titulus tuvu un tālu – redzējis visus kontinentus, izņemot Austrāliju. Tāpēc starpkaru periodā viņš galvenokārt atradās ārzemēs un Rīgā ieradās tikai uz ikgadējiem čempionātiem. Taču tieši viņš bija īstais Rīgas čempionāta karalis, kura slavenības statusu pat uz pirkstgaliem nespēja aizsniegt neviens cits latviešu cīkstonis. Viņu par čempionu arī titulēja visbiežāk. Dažkārt pat visai strīdīgos gadījumos. Taču Leskinovicš bija Leskinovičs, un sarūgtināt lielāko daļu publikas Šloss neriskēja. Gluži loģiski, ka līdz ar izcila cīkstoņa slavu no mutes mutē ceļoja teju vai varoņeposa cienīgi nostāsti par vareno rīdzinieku. Viņš bijis arī izcils peldētājs. Reiz peldēšanas sacensībā uzvarējis haizivi (tas ir, nāves bailēs no tās izbēdzis). Grandiozākais šai stāstā bija tas, ka sacīkste ar haizivi notikusi veselu kilometru garā distancē. Neticami, protams, taču neviens to neņēmās apšaubīt, jo Leskinovičs spēja visu.

Jānis Leskinovičs

Daiļā dzimuma favorīts

Neapstrīdams dāmu mīlulis Rīgas cirkā bija daudzu pirmo vietu ieguvējs un “apolloniskās figūras īpašnieks, skaistulis” Teodors Štekers no Polijas. Štekers tiešām bija apveltīts ar īpašu daili. Pat mūsu pašu sporta laikraksti viņu raksturoja kā “reti simpātisku džentlmeni”. Bija piedalījies vairākās filmās un uzņemts poļu aristokrātu sabiedrībā. Dāmas viņu aplidoja, un mājās Štekers bija ieguvis donžuāna slavu. Viņa vētrainie mīlas līkloči un daudzie romāni pievērsa ne tikai preses, bet arī krievu rakstnieka Nikolaja Breško-Breškovkska uzmanību, kurš Štekeru pārvērta par personāžu savā romānā “Sieviete, briljanti un mīlestība”. Būtu jau labi, ja vētrainums aprobežotos tikai ar mīlas dēkām. 1934. gadā franču cīkstonis Mazio ziņoja policijai, ka Cīrihē Štekers viņu mēģinājis pierunāt, lai noslepkavojot čempionāta tiesnesi Trefleri, ar kuru Štekeram izcēlies strīds. Mazio vajadzējis uzaicināt Trefleri pastaigāties kalnos un nogrūst viņu bezdibenī. Mazio no tā atteicies, tāpēc Štekers piedraudējis Mazio, ka noslepkavos arī viņu. Skandāls nonāca līdz tiesai, taču Štekers tajā pašā gadā pēkšņi nomira. Klīda baumas, ka viņu noindējusi viena no daudzajām pielūdzējām…

Teodors Štekers

Dāmas, dāmas, dāmas…

Un, ja par dāmām, tad, jā, viņas cirku apmeklēja biezā slānī. Izņemot dažas karstasinīgākās, dāmas bija atturīgākas par vīriešiem jebkādu emociju izrādīšanā. Visbiežāk tās kautrīgi apmierinājās ar aplausiem. Protams, gadījās arī histēriskas dāmas, kas ar kliedzieniem sevišķu uzmanību izrādīja tieši melnajiem sportistiem un tos apbēra sarkanām rozēm. Bet daiļais dzimums neapmierinājās tikai ar skatīšanos vien. 1934. gadā restorānā “Jara” pat tika sarīkots starptautisks grieķu-romiešu cīņas čempionāts dāmām. Starptautisks gan tikai vārdos, jo lai gan publikas priekšā tika izrādītas visdažādākās ārzemnieces – iebraucēja no Ugunszemes, Zulukaferu zemes priekšstāve, kubiete, rūdīta somiete un citas svešu zemju pārstāves –, aizkulisēs viņas visas esot sarunājušās latviski. Bet nē, tas nebija nekāds kungu vakars, kur demonstrēja puskailas sievietes vārtāmies pa paklājiem. Laikraksti vēstīja, ka grieķu-romiešu cīņa esot iznākusi pat nopietnāka nekā cirka čempionāts, jo dāmas ilgāku laiku esot gatavojis populārais cīkstonis Bogdanovs.

Starpkaru periodā grieķu-romiešu cīņas Rīgas cirkā bija ārkārtīgi populāras – katru vakaru pie kases bija lasāms: “Visas vietas izpārdotas!” Un tā līdz čempionāta beigām. Šloss latus reklāmai nežēloja, tāpēc prese nemitīgi ziņoja par gaidāmo un atreferēja iepriekšējā vakarā notikušo. Nezināt par laušanās pavasara dullumu varēja tikai pilsētas viesi. Tāpēc biļetes uz cīņām bija lieliska dāvana dzimšanas dienā. Tāpat uz šovu pirmajā randiņā varēja aizvest kādu sirdsdāmu. Biļetes noderēja pat kukuļošanā. Nu gluži kā mūsdienās biļetes uz pasaules zvaigžņu koncertiem vai finālspēlēm. Laušanās čempionātam piemita īpaša aura. Varbūt tāpēc, ka tajā bija vairāk nekā tikai sports – tas bija šovs ar savu devu mākslas – teātra. Un teātris vienmēr ir bijis cieņā, un neviens nekad nav sūdzējies par aktieru sekošanu scenārijam. Un tas, ka čempionātos viss nenotiek gluži pēc nejaušības principa, bija jau zināms, taču publikai tas daudz nerūpēja. Nopietnas un godīgas cīņas beidzās ātri un bez starpgadījumiem. No sportiskā viedokļa – kas gan var būt labāks –, taču publiku tas “nepavilka”.  Vajadzēja taču, lai notrīc sirds. Lai ir ko izdzīvot. Lai ir kas vairāk par pelēko dzīves īstenību!

Treknie, muskuļaino cīkstoņi stāvi plakātos apstādina pat visu ģimeni...
(30.04.1933. “Pasaules Pasts”)

“Maizi un izpriecas!” sauca senie romieši. “Apelsīnus un cīkstoņus!” sauca 20. un 30. gadu rīdzinieki. Jā, tieši 20. un 30.  gadu rīdzinieki, jo pēc 1940. gada okupācijas grieķu-romiešu cīņas čempionātus padomju vara reorganizēja, tos padarot par tīri sportiskiem pasākumiem. Pēckara gados gan pavīdēja mēģinājumi atdzīvināt cīņu teatrālo pusi, taču bez panākumiem. Cirka čempionātu laiks bija beidzies.