 |
Viesnīca “Pēterburga” 20. gs. sākumā, kur pulcējās skaļi uzvārdi un zemi tikumi |
Ričards burtiski iekrita šķērsieliņā. Skrējienā neizdevās ne pienācīgi nobremzēt, ne noturēt līdzsvaru, jo kāds uz asfalta bija izbēris smiltis. Tas straujo 90 grādu pagriezienu pārvērta puskritienā, vienam celim noberžot ietvi. Sanāca arī nosmērēt dārgo mēteli, bet tas vairs nelikās svarīgi. Tagad viņu neielenca žurnālisti, kuru priekšā vajadzēja kaut ko pierādīt. Tagad bija nakts, un kā katra nākamā tā vienmēr atgriezās ar vienu un to pašu murgu. Turpinādams skriet lieliem, grīļīgiem soļiem, viņš ik pa laikam atskatījās, katru reizi ar acīm knābājot tumšo ēkas stūri, kuru nupat bija atstājis aiz muguras. Nekā. Iela bija kā izmirusi. Tikai paša smagā elpa un soļu duna pret asfaltu. Un tad tas notika. Tieši tāpat kā iepriekš. No ēkas stūra atdalījās tumšs stāvs un lieliem lēcieniem metās viņam pakaļ. Tagad vairs nebija laika atskatīties. Ričards juta, ka kājas vairs lāgā neklausīja. Taisnā distancē viņam nebija nekādu cerību. Ričards metās tuvākajā vārtrūmē ar mērķi ienirt tumsas apskāvienos. Bet te viņš atdūrās pret mūra sienu. Kā apdullis Ričards ar rokām grābstīja nebeidzamo, gludo sienu, cerēdams sataustīt rokturi, kādu spraugu… cerību. Nekā. Tikai viena vienīga ķieģeļu siena – nepielūdzama un auksta.
Smagi elpodams, Ričards vērās guļamistabas
griestos. Tumšais viņu vajāja bieži. “Muļķis!” viņš pie sevis nolamājās. Kā gan
viņš varēja atkal iekrist vājās cerības apskāvienos! Kā varēja domāt, ko šonakt
būs citādi. Miegaina nopūta lika viņam pagriezt galvu. Skatiens atdūrās pret blakus
guļošās sievietes augumu. “Tas viss sākās ar tevi, Roza,” viņš nodomāja. Nē, Roza
nebija viņa sieva. Ne pirmā, ne otrā, ne trešā… Arī ne sestā. Bet viņai bija tāds
sapnis. Tāds sapnis bija arī Ričardam. Vienīgi tāda nebija Ričarda sievai. Piektajai
pēc skaita. Vai varbūt sestajai…? Bet kurš gan var mīlestību ielikt matemātikas
rāmjos. Ričardam kā jau radošai personībai tas likās tik absurdi kā pie cigāra piedzert
pienu. Lai nu kā, līdz ar Rozas ienākšanu viņa dzīvē dienas bija pārvērtušās
par sapni, bet naktis par murgu. Katru dienu viņš lidoja septītajās debesīs,
bet katru nakti sitās kā meža zvērs pa krātiņu. Šķiršanās būtu visu atrisinājusi,
bet sieva piekrišanu nedeva. Vienīgais glābiņš bija to izdarīt viņai nezinot ārzemēs
un vēlāk nostādīt fakta priekšā. Doma, kas vēl nesen lika viņam riebumā saviebties.
Taču ne tagad. Tagad Ričarda seja bija mierīga kā ezers mēnesnīcā. Viņš bija
izlēmis. Jā, un biļete bija jau nopirkta. Vispirms uz Parīzi un tad uz… Ričarda
pierē ievilkās grumbas un roka pastiepās pēc turpat uz naktsgaldiņa zvilnošās vēstules. “Ak jā, pēc tam uz Rīgu.”
Rīgu sauc dažādos vārdos. Vieni
to dēvē par mazo Parīzi, citi par ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu, citi
par Baltijā dārgāko galvaspilsētu, un vēl citi par cūkkūti. Un šādu pagodinošu
titulu, iesauku un, protams, arī palamu ir daudz. Kas nu kuram attiecīgajā
brīdī ir aktuāls un sirdij tuvāks. Taču, šķiet, nevienam pat tumšākajā prāta
aptumsumā neienāks prātā to nokristīt par šķiršanās paradīzi, Meku vai piesaukt
vēl citus sakrālus salīdzinājumus. Mūsdienas, nē, taču pavisam cita Latvijas
galvaspilsētas ainava atklājas, ja paveram durvis uz 20. gadsimta pirmo pusi.
Laiki bija citi un likumi arī. Lai
arī pēckara Latvijā kristīgās vērtības vēl joprojām turēja goda vietā un ar
laulības šķiršanu nelielījās, tomēr gadu no gada tā kļuva par arvien pierastāku
un pieprasītāku lietu. Kā jau daudzām zālēm un nezālēm, kas kupli zēla
starpkaru Latvijā, arī šai saknes bija meklējamas pasaules karā. Neatgriezās
tūkstoši. Seši pasaules kara, revolūcijas un Brīvības cīņu gadi aiz sevis atstāja
daudzas sievas bez vīriem un daudzas sievas… ar jauniem vīriem… citreiz par
lielu pārsteigumu mājās pārnākušajiem. Taču tā vienkārši aizmirst par veco un sākt
visu no nulles nevarēja. Laulība galu galā ir divu cilvēku savienība, un šķirties
jāpiekrīt abiem. Taču ļoti bieži to nevarēja izdarīt, lai ar cik karsti vēlētos
un lai arī cik stipri dūrītes žņaugtu. Ja vīrs kritis cīņā ar vāciešiem,
Bermontu vai Kolčaku vai varbūt izlēmis taisīt karjeru pēcrevolūcijas Krievijā,
tad dabūt piekrišanu ir tikpat grūti kā nolaizīt sev elkoni. To saprata arī
Latvijas varasvīri, tāpēc 1921. gadā nāca klajā ar svaigi izcepto “Likumu par
laulību”, kas būtiski atviegloja attiecību izbeigšanu. Valsts izlēma būt daudz
pielaidīgāka nekā baznīca (līdz Pirmajam pasaules karam laulību šķiršana bija tieši
tās pārziņā), un iekļāva likumā tādus iemeslus, kuri agrāk pamatu laulības
šķiršanai nedeva. Piemēram, ja prasītājs juta riebumu pret laulības kopdzīvi ar
otru laulāto. Taču pats svarīgākais – laulību varēja šķirt viens laulātais, un tiesai
pietika ar pierādījumu, ka vīrs ar sievu trīs gadus dzīvojuši šķirti.
Otrie Eiropā
Lielisks risinājums Pirmā
pasaules kara atraitnēm! Cik labi tomēr, ka valsts ir tik pretimnākoša! Un epidēmija
varēja sākties… Iespēju viegli un ātri izšķirties nelaida garām neviens – tā gāja
pa apli kā pudele kanālmalas krūmos. Šķīrās visi, kam vajadzēja šķirties, un
vēl vairāk tie, kam varbūt nevajadzēja. Laulātie nu jutās brīvi kā teļi
pavasarī, un statistika auļoja tiem līdzi biedējoši lieliem soļiem. Ne velti
vietējā prese visu starpkaru periodu gaudoja kā dūmu detektors. Jo bija jau par
ko. Latvijā šķīra katru astoto noslēgto laulību. Rīgā skaitļi bija vēl satraucošāki
– tika šķirta gandrīz katra piektā. Ar šādiem rādītājiem laika posmā no 1931.
gada līdz 1933. gadam ierindojāmies otrajā vietā Eiropā uzreiz aiz Padomju
Savienības.
Jā, likums bija ārkārtīgi
pielaidīgs, un latvieši to izmantoja kā zemo cenu dienas lielveikalā…. Taču šī
dāsnā pretimnākšana nebeidzās ar šķiršanās pamatojumu vien, jo nebija arī stingri
noteikts, kurš tad varēja šķirties. Likumā bija tikai minēts, ka tas
piemērojams Latvijā dzīvojošajiem. Ne pilsoņiem, vienkārši šeit dzīvojošajiem. Iemesls
tik liberālam traktējumam bija pēckara pasaulē valdošais haoss. Mājās atgriezās
bēgļi, un Latvijā patvērumu rada daudzi bezvalstnieki. Tāpēc tiesai arī nebija
jāapspriež jautājums, cik ilgi laulības šķiršanas ierosinātājs dzīvojis vai
domā dzīvot Latvijā. Pietika ar to, ka cilvēks bija šeit pierakstīts. Un
pierakstīties varēja arī, piemēram, viesnīcā.
Laulību šķīrējs
Tik pieticīgas prasības mūsu
Laulības likumu padarīja par vienu no visliberālākajiem tiesību aktiem Eiropā.
Un loģiski, ka tas lika sarosīties ne tikai laulības klaušu nospiestajiem
latviešiem. Pašiem nemaz neapjaušot, valodas par šo likumu apceļoja tuvas un tālas
Eiropas zemes un pat sasniedza Atlantijas okeāna otru krastu, kur savaldzināja
amerikāņu advokātu Čārlzu Huberiču. Redziet, Huberičs nebija vienkārši kaut
kāds kaktu darbonis, bet gan laulības šķiršanas lietpratējs ar pasaules slavu
un sava advokātu biroja pārstāvniecībām Ņujorkā, Londonā, Hāgā, Parīzē un
Berlīnē. Amerikānis bija nodevies Eiropas valstu laulības likumu pētīšanai un apstājās
pie Latvijas, ko atzina par īpaši labu augsni savam biznesam. Tik labu, ka uz
Rīgu viņš sūtīja savus sarežģītākos klientus, kuriem citur šķiršanos nedeva. Piemēram,
Francijā un Vācijā, kur laulātais draugs vienmēr bija viņu nodomiem uz pēdām un
neskopojās ar līdzekļiem, lai noalgotu labākos advokātus. Latvijā tas bija vienkāršāk,
jo šeit šķiršanās ierosinātājs varēja pateikt, ka nezina sava laulātā adresi,
tāpēc pavēsti nosūtīt nebija kur un laulības šķiršanas prāvu vienkārši
izsludināja mūsu pašu Latvijas Vēstnesī. Tad nu sieva vai vīrs par savu jauno
civilstāvokli uzzināja tikai pēc tiesas sprieduma pasludināšanas.
Pirmie Huberiča “Rīgas klienti”
bija Itālijas grāfs Emanuēls Kastelbarko un Berlīnes teātra direktors profesors
Maksis Reinhards. Pēdējais tika izpestīts no 15 gadu garumā ieilguša tiesāšanās
dueļa ar sievu aktrisi Elzu Haimu. Vēlāk Huberičs pats sāka apmeklēt Rīgu un pat
uzturēties mūsu galvaspilsētā ilgāku laiku. Tāpēc šeit sekoja vesela virkne
šķiršanās prāvu ar dažnedažādu pasaules slavenību piedalīšanos. Latvijā savu privāto
dzīvi sakārtoja franču vikonts Migo de Brelonē, amerikāņu miljardieru un
viesnīcu dinastijas atvase Alise Astora, franču profesionālā tenisa čempione
Zuzanna Lenglena, amerikāņu miljonārs un laikrakstu īpašnieks Čarlzs Edvards
Maklīns, kā arī franču komponists Eižens Dalbērs. Pēdējam gan bija lemts Rīgā
savu dzīvesgājumu noslēgt, tā arī paliekot tikai pie sešām sievām, nepaspējot
izšķirties un apņemt septīto.
 |
Eižens Dalbērs Rīgā neilgi pirms savas nāves |
Rīgā paveic to, ko ārzemēs nevar 28 gadus
Tā nu slaveni vīri un sievas kā
bites straumēm plūda iekšā Rīgas apgabaltiesā un jau pēc īsa brīža steidza ārā,
atstājuši tumšo pagātni aiz muguras un ar platu smaidu pretim saulainajai
nākotnei. Žurnālisti tikmēr tos vajāja kā suņi motociklu un par katru slavenību
soli cītīgi atskaitījās laikrakstiem. Kurā bārā dzerta tāda un citāda kafija,
kurā kafejnīcā smēķētas tādas vai šitādas cigaretes. Ar ko runāts, un ar ko nē.
Visas šīs kņadas iespaidā mūsu galvaspilsēta pati bija kļuvusi par Holivudas
līmeņa zvaigzni, kuru pazina tuvu un tālu. Rīgu kā tādu cerību stariņu
saskatīja pat no tālās Dienvidāfrikas. Tur kāds norūpējies vietējais miljonārs,
Antarktikas vaļu medību firmas īpašnieks Čārlzs Oušens Džonsons, bija jau gandrīz
atmetis ar roku savam sapnim par labāku sievu – vienu tādu viņš bija noskatījis
tālajā 1905. gadā. Šķirties no savas stūrgalvīgās Kristīnas viņš bija gribējis
jau toreiz – pirms 28 gadiem. Taču bez panākumiem. Tagad Džonsonam bija jau 67
gadi, bet sirdī vēl mājoja tā pati sen noskatītā sievas aizvietotāja. Un tavu
laimi! Kāds draugs Parīzē bija padzirdējis par Maksa Reinharda izcilajiem panākumiem
Rīgā un steidzīgi nosūtīja telegrammu uz Dienvidāfriku. Džonsons daudz
nedomājot devās uz Parīzi, kur Reinhards to iepazīstināja ar savu advokātu – Čārlzu
Huberiču. Un beigas šim stāstam jūs jau varat nojaust…
 |
“11 amerikāņu miljonāri ceļā uz Rīgu ar cerību šķirt laulību” |
Eiropas Rīno
Šķiet, ka pat vannā iekritusi švamme nespēj uzsūkt ūdeni tik ātri, cik ātri Rīga uzsūca savu jauno, nedaudz nepiedienīgo slavu. Un ārzemju laikraksti uz mutes krituši nebija – epiteti griezās kā karuselī – Rīgu sauca par šķiršanās galvaspilsētu, Meku, paradīzi... Bet viena no jaunajām iesaukām, šķiet, bija vistrāpīgākā – Eiropas Rīno. Īstā Rīno ir pilsēta Nevadas štatā, ASV, kas starpkaru periodā piedzīvoja īstu izaugsmes sprādzienu. Un tas viss pateicoties 1931. gadā pieņemtajam liberālajam laulības šķiršanas likumam. Kāds pārsteigums… Līdz ar to attīstījās viesnīcu un it sevišķi izklaides (azartspēļu) bizness, jo kā gan citādi nosist tās sešas nedēļas, kas jānodzīvo pilsētā, lai varētu tikt pie kārotās šķiršanās. Rīno šajā ziņā kļuva tik slavena, ka tā vietā, lai paziņotu par nodomu šķirties, laulātais vienkārši mēdza izmest frāzi: “Es braukšu uz Rīno”. Protams, ja ir iespēja ātri izšķirties, kur tad bez slavenībām. Un jo vairāk slavenību, jo vairāk žurnālistu. Ja vienkāršajiem ļautiņiem tas raizes nedarīja, tad sabiedrībā zināmākām personām gan. Nevar taču paspēt aizmuguriski izšķirties, jo prese jau sacēlusi jandāliņu un laulātais draugs manāmā neomā ir ceļā, lai izjauktu tavu mazo sapni. Tāpēc Amerikas miljonāri sāka meklēt kādu klusāku vietu, kur privāto dzīvi varētu sakārtot bez skaļiem virsrakstiem. Izvēle krita uz toreiz vēl nevienam nezināmo Rīgu. Un tā viens pēc otra… līdz neveikli izbristā taciņa kļuva par asfaltētu maģistrāli, kas aizveda līdz viesnīcai “Pēterburga” Pils laukumā. Tur tad brīžiem likās, ka esi ieradies uz ko līdzīgu Oskaru balvu pasniegšanas ceremonijai. No zvaigžņu parādes kūpēja galva! Protams, bija arī tādi, kas deva priekšroku lielākam privātumam un noīrēja vasarnīcu Mežaparkā. Taču, kā jau minēju iepriekš, – jo vairāk slavenību, jo vairāk trokšņa, – un jau pavisam drīz Rīga kļuva par otru Rīno. Te tev nu bija privātums klusā pasaules nostūrī…
 |
Filipīniešu operdziedātāja Luīze Tapolesa-Isanga un Enriko Gonzaless savā Mežaparka pagaidu mītnē. 1937. gadā abi ieradās Rīgā, lai “attālināti” šķirtos no savām otrajām pusēm un apprecētos. |
Trīsdesmito gadu pirmajā pusē laulību šķiršanas mode bija pieņēmusi orkāna apmērus. 1934. gada augustā Rīgas apgabaltiesas konveijers izspļāva jaunu rekordu, kura pēcgrūdieni nodrebināja pat laikrakstus Francijā – divu stundu laikā šķirtas 137 laulības! Bet ko tad valsts? Jā, valdības vīri bija noraizējušies gan par tautas nākotni, gan slikto smaku, ko izplatīja šī pakalpojuma eksports uz ārzemēm. Tad nu tika izlemts mērķēt pa sāpīgāko vietu – 1935. gadā stājās spēkā paaugstināta tiesas nodeva par laulības šķiršanu. Tagad ierasto 8 latu vietā nācās šķirties no 60. Lai arī cik bargi tas neliktos un lai arī kā prese nevēlētos saskatīt pozitīvas pārmaiņas, nekas īsti nemainījās. 1936. gadā šķirto laulību skaits, salīdzinot ar 1935. gadu, gan saruka par 40%, taču 1938. gadā statistika jau atkal bija noķērusi 1933. gada rādītājus. Jāpiezīmē, ka viskarstākais šķiršanās laiks Latvijā bija tieši pirms nodevas celšanas – 1934. gadā. Gluži loģiski, jo tagad arī tie, kuru laulības bija izirušas jau senāk, izmantoja pēdējo brīdi, lai izšķirtos pa lēto. Turklāt tajā laikā presē parādījās ziņas (starp citu, pirmo reizi par to runāja jau 1931. gadā), ka no dienesta atlaidīšot precētās sievas, kas gan sabiedrības kritikas dēļ nekad netika īstenots.
Tātad pat sišana pa maciņu nespēja izmainīt stūrgalvīgo latviešu domāšanu? Šķiet, ka vienai daļai tik svarīgs pasākums likās iztērētās naudas vērts, kamēr otra daļa atrada citu izeju, – pēc 1935. gada sazēla pieprasījumi pēc mazturības apliecībām. Protams, apkaunojoši ar tādu vicināties tiesas priekšā, taču šķiršanās nemaksā ne santīma!
 |
“Rīga kļūst par šķiršanās Meku” raksta The Chicago Tribune 1931. gada 3. novembrī |
 |
“Kā Rīno. Izšķirties Latvijā ir viegli” 1934. gada 14. februārī vēsta Franču laikraksts Le Matin |