Ledus svētki jeb kā latvieši svinēja ziemas sportu

“Līdz šim tādus sarīkojumus izvest dzīvē bija pa spēkam vienīgi lielām un vecām kultūrās zemēm, tagad mēs parādījām, ka arī latvieši spēj to veikt. Mēs varam cienīgi nostāties blakus Vakareiropai.”

Šos vārdus 1935. gada janvārī lepni iespieda “Latvijas kareivis”. Nē, ne jau par godu Dziesmu svētkiem vai kalmju smaržā izvārtītajiem Jāņiem. Tas, kas latviešu tautu bija uzstūmis kultūras Everestā, bija pasākums tālu no siltajiem vasaras vakariem. Tie bija Ledus svētki. Un, kā jau nosaukums liek manīt, rīkoja tos parasti pašā ziemas spelgonī – janvārī vai februārī –, kā nu kuro reizi iegrozījās laikapstākļi. Ja mūsdienās pēcsvētku paģiru sagumzītais gada sākums ir ierasti kluss, tad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados janvāris rūca kā krāsns ziemeļa aukās. Šmirģeļi grieza dzirksteles, ledus stenēja zem treniņu svara, un gaisā dzirkstīja priecīgas gaidas, ne mazākas kā pirms Ziemassvētkiem. Latvija vaigus piepūtusi gatavojās tā laika lielākajam ziemas notikumam. Jā, jā, uz gadskārtējiem Ledus svētkiem sanāca pat vairāki tūkstoši ziemas sporta cienītāju. Viena daļa, lai enerģiski skrāpētu ledu, citi, lai tribīnēs klapētu dūraiņos ievīstītas plaukstas, kostu siltas desiņas un piestrēbtu kūpošu tēju.

Visbiežāk Ledus svētkus rīkoja Armijas sporta kluba slidotavā Kr. Barona ielā 116 (turpat, kur mūsdienās lielākais Rīgas rotaļu laukums). Un sākās tas viss pēcpusdienā ar bagātu programmu pašiem jaunākajiem dalībniekiem. Būt skatītājam nebija viegli, jo izlemt, kam sekot līdzi, bija tāpat kā bērnībā izvēlēties, kura lāsteka garšīgāka. Slidotavu šūpoja no vienas malas līdz otrai! Vienā stūrī gāja vaļā hokeja zibensturnīrs, otrā laukuma galā viens otru stumdīja ātrslidotāji. Citur atkal mērojās spēkiem dažādos veiklības uzdevumos. Tieši pēdējie raisīja vispārēju jautrību gan uz ledus, gan tribīnēs, jo neparastie uzdevumi neiztika bez neplānotiem kūleņiem, nošļūkšanas uz pakaļgala un citiem komiskiem brīžiem. Un tādu sacensību bija kupenu kupenām – kartupeļu lasīšana, ledus boulings, biljards, ledus loto, līkloču skrējiens starp karodziņiem, stafetes un viss kas cits. Taču visiecienītākais, šķiet, bija skrējiens ar olu karotē. Izskatījās tas šādi: sacensību dalībnieki sastājās rindā pie starta līnijas. Izstieptā rokā karote ar olu. Pēc tiesneša svilpiena mazie drāza, ko kājas nes pāri gludajam laukumam. Uzdevums – sasniegt finiša līniju, nepazaudējot svarīgo kravu. Protams, liela daļa no olām palika pusceļā. Te gan jāpiebilst, ka ledu pēc katra skrējiena berzt nevajadzēja, jo olas bija no gumijas. Katras disciplīnas labākos gaidīja vērtīgas balvas. Hokejistiem tas ierasti bija sudraba kauss, bet pārējās kategorijās bērni tika pie visvisādu godalgu biruma – viens ieguva sudraba ķemmīti, cits tika pie piemiņas žetona, taču visbiežāk tie bija saldumu sainīši un grāmatas.

Vakara pusē, ap sešiem, sākās tā saucamā Karnevāla daļa. Uz ledus izslīdēja pieaugušie. Te nu varēja redzēt mūsu daiļslidošanas ziedu. Un arī ne vienu vien daudzsološu pumpuru. Garo priekšnesumu programmu ievadīja skaista polonēze. To izpildīja lielie un mazie kopā, sadevušies rokās un izvijoties dažādās figūrās starp ledū saspraustiem karodziņiem. Pēc tam dāmas un kungi uzstājās gan individuāli, gan pāros. Te bija viss, ko vien varēja vēlēties – valši, menueti, tango, akrobātika, lēcieni. Nopietniem demonstrējumiem sekoja arī mazāk nopietni, bet noteikti ne mazāk sarežģīti numuri, kurus tolaik dēvēja par groteskajiem slidojumiem. Šajā izklaidējošajā daļā daiļslidošana sajaucās ar aktiermākslu. Skatītāji varēja baudīt neierastākus “dejas soļus”. Uz ledus devās “neveiklais slidotājs”, cenšoties atdarināt meistaru soļus. Pēc viņa – mehāniskais cilvēks, stampājot ledu kā robots. Tālāk “ķīniskus” lēcienus demonstrēja Misters Vū, kam sekoja vecmāmiņa, tūļīgais lācis, jautrais matrozis un citi amizanti priekšnesumi.

Pidriķis un Doroteja – grotesko daiļslidotāju pāris 1939. gada Ledus svētkos

Turpinājumā Ledus svētki krāšņi pasvītroja, kāpēc tos sauca arī par Ledus karnevālu. Pēkšņi no skatītāju pūļa uz ledus izvēlās pamatīgs kartupelis. Tiešam varena izmēra – viens pats kā vesels kartupeļu maiss! Kur tad tādus milzeņus nobaro? Un ne jau tikai izmērs pārsteidza. Skat, skat, zem vēdera pat tikko manāmas kājas ar slidām! Bet tūlīt pat jau brīnumi pārtapa šausmās! Pēc kartupeļa uz gludā laukuma izslīdēja pati nāve. Ar visu izkapti! Un tas bija tikai sākums. Nāvei sekoja vesels pūtiens ar dažnedažādām radībām un pasaku tēliem. Kā jau kārtīgai modes skatei pieklājas, karnevālu tērpu parādē pārsteigumu un dažādības netrūka. Te bija gan vējdzirnavas, gan Ziemassvētku vecītis, gan zaķis, Sūnu māte, gailis, mēnesis, mušmire, dzijas kamols, zirgs un daudzi citi. Un bija iemesls censties – arī šī skaitījās sacensību disciplīna un labākajiem tika godalgas.

Godalgotie tērpi 1937. gada svētkos: Mister Vū, Melnais lācis, Tautu meita un tautu dēls, Robots, Fauns, Klauns

 Tvaikonītis – Maskarādes uzvarētājs 1939. gadā

Ledus svētki bija tik iemīļota ziemas tradīcija, ka 30. gadu otrajā pusē šādas leduspuķes saplauka arī citviet Latvijā. Ledus svētkus rīkoja daudzas lielākas un mazākas pilsētas, taču īpaši izcēlās Madona. Vidzemes kalnos izdevās sapost tādus svētkus, ka uz tiem pat norīkoja speciālu izpriecu vilcienu no Rīgas, – lai taču arī galvaspilsēta var baudīt! Te pie vainas bija Madonas aizsargu pulka sporta klubs un Madonas zirgu audzētāju biedrība, kas apvienoja spēkus un 1937. gada 14. martā uzvēla tādu izklaižu bumbu, it kā nākamajā dienā būtu gaidāms atkusnis. Svētkus rīkoja uz Baznīcas ezera (mūsdienās Salas ezers). Protams, ar ierasto programmu uz slidām. Ar slidām gan sāka, taču turpināja uz pakaviem – ledum čirkstot un uzsitot sniedziņu, gāja vaļā zirgu skriešanās sacīkstes. Dažādās distancēs. Šīm mērķim atveda zirgus pat no Rīgas hipodroma. Tam sekoja sacīkstes slēpošanā gan aiz zirga, gan motocikla jeb, kā mūsdienās to pazīstam, skijorings. Ja piekusa no skatīšanās, varēja pavizināties kamanās gan zirga, gan traktora aizjūgā. Un, kur tad bez ziemas klasikas – šļūkšanas ar ragaviņām no kalna. Rīgā tādus augstieņu priekus baudīt nevarēja! Un, ja arī tas likās par maz, varēja griezt piruetes kopā ar mūsu lidotājiem. Nu, vismaz ar acīm – uz svētkiem bija ieradusies aizsargu aviācijas eskadriļa, lai rādītu paraugdemonstrējumus, par skrejceļu izmantojot Baznīcas ezeru.

Divu cilvēku maska “Zirgs”

“Ledus sports visos laikos un vietās ir guvis daudz cienītāju. Slido pilsētas, slido uz laukiem.  Slidas ir gandrīz katra zēna, katras meitenes ziemas sapnis, ko tie klusībā izlūdzas no ziemas svētku vecīša.” Tā 1935. gada februārī rakstīja žurnāls “Sievietes Pasaule”. Ne velti ikgadējie ledus svētki bija plašākais ziemas sporta sarīkojums. Šeit netrūka ne pašmāju ledus zvaigžņu, ne izklaižu, ne mūzikas, ne arī krāšņa noslēguma salūta. Lielisks ierocis gan sporta propagandai (kā toreiz sauca mārketingu jeb reklāmu), gan arī vienkārši veselīga dzīvesveida veicināšanai. Taču tas nebija galvenais, kāpēc šos svētkus rīkoja. Ne jau tur tā sniega lāpsta aprakta. Mazie un lielie ziemas sporta cienītāji nepalīdzēja tikai sev. Redziet, Rīgā, kur 1933. gadā šie svētki aizsākās, tos vienmēr rīkoja Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komitejas līdzekļu vākšanas komisija. To, starp citu, vadīja sabiedrībā pazīstamā Emīlija Benjamiņa. Un šis pasākums nebija gluži par brīvu. Pieaugušajiem nācās šķirties no lata, bērniem un karavīriem – no 50 santīmiem. Ar šo naudu nosedza rīkošanas izmaksas, taču lielākā daļa ieņēmumu no biļetēm tika izmantota, lai palīdzētu trūcīgām ģimenēm. Līdzīgi bija arī citviet Latvijā – svētku ienākumus izlietoja dažādiem praktiskiem mērķiem savas pilsētas labā. Piemēram, Daugavpilī naudas atlikumu novirzīja kara aviācijas fondam un vietējā sporta nama celšanai.