 |
Morics Grebzde 1926. gadā |
“Te jau tikai tāda šīberēšana!”
Nepieklājīgi skaļais komentārs mani izgrūda no omulīgās snaudas un ierāva atpakaļ deju zālē. Mijkrēslī iegrimušais mīkstais krēsls, dejotāju kāju šļūkāšana un balsu murdoņa spēja iemidzināt labāk nekā labi tēmēts piecu pirkstu sveiciens tumšā sānieliņā. Jāpiebilst, ka pirmo sarīkojuma pusi biju atstājis pie bāra, lai audzētu drosmi dančiem. Tagad neviļus biju ieslīdzis pašapcerē aiz aizvērtiem plakstiem. Skurbuļa nogurums spieda pie zemes kā pirms negaisa jūlijā, taču labi audzināta džentlmeņa kodekss lika pateikt kādu stingrāku vārdu brēkulim, kas traucēja manu snaudu. Atvērt acis izdevās tikai daļēji. Ar skropstām noslaucīju zonu man apkārt, meklējot vainīgo. Par lielu pārsteigumu neskūta tēviņa vietā atdūros pie ļoti solīda kunga pāris krēslus pa kreisi no manis. Slaids džentlmenis, atpakaļ atglaustiem sapomādētiem matiem, kas spīzmes ziņā varētu mēroties ar mēnesnīcu uz ezera. Eleganti atgāzies krēslā kā šampanieša pudele ledus traukā, viņš ar lietpratēja aci vēroja dejotājus.
Šādam pavērsienam man rīcības plāna nebija, tāpēc paliku klusējot. Glaunais kungs to acīmredzot uztvēra kā signālu turpināt.
“Bet paskatieties, ko viņi tur dara! Vai tad kāds no viņiem vispār dejo! Tāda dāmu stumdīšana un grīdas stampāšana vien sanāk.”
“Mmm,” noņurdēju. Es šovakar nebiju gatavs apspriest politiku.
Mana vienaldzība, šķiet, džentlmeni tikai vēl vairāk uzkurināja.
“Nē, nopietni! Ja jūs gribat redzēt, kā dejo Eiropā, atnāciet pie manis.”
Manā virzienā pašāvās labi kopta roka.
“Morics Grebzde, deju skolotājs.”
Prostitūcija uz deju grīdas
Šīberēšana bija… netikla padarīšana. Liela daļa sabiedrības to uztvēra kā kauna traipu un vienkārši jaunatnes izlaidību. “Atmetīsim reiz šīs seksuālās dejas, kas mūs tuvina mežoņiem!” 1925. gadā rakstīja jaunatnes laikraksts “Pret Sauli”. Psihologs Pēteris Birkerts bija vēl nesaudzīgāks un savā grāmatā “Mīlas psiholoģija” šīberi kvalificēja kā atklātu prostitūciju. Katrs laikraksts, lai arī cik neliels un provinciāls, nelaida garām iespēju šīberim iespert pa savam, sūtot uzbrukumā dažnedažādus apzīmējumus: “degradācija”, “publiska izvirtības veicināšana”, “estētiski un sociāli izvirtis rudiments” un līdzīgus. Tika aicināts to aizliegt skolu pasākumos. Aizsargu, mazpulku un citas organizācijas to bija izslēgušas no savas izklaižu programmas. Gadījās arī, ka pēc šībera izsvītrošanas, no biedrības vai organizācijas rindām nācās izsvītrot arī vienu otru aizlieguma pārkāpēju. Jā, tieši tik nopietni latviešu tauta uztvēra cīņu pret šo ievazāto “izvirtību”.
Kas tad bija šī tik starpkara periodā populārā, bet daudzu nicinātā jauniešu aizraušanās uz deju grīdas? Vai tiešām kāds kabarē/striptīza paveids? Nē. Tas bija fokstrots. Un arī vansteps, tūsteps un vēl citas, kā tolaik tās dēvēja, amerikāņu nēģeru dejas, kas ienāca Latvijā Pirmā pasaules kara laikā. Liekas, gan, ka lielākā problēma nebija tik ļoti pati deja, kā to šķūņa līmeņa izpildījums, kas tik tiešām sliktāko dejotāju aranžējumā un ilgākās ballēs ieguva ķēmīgu paskatu. Naktij ievelkoties garumā, izdzerts bija jau par daudz, bet dukas bija jau par maz. Kājas vairs netika celtas, tās vienkārši vilka līdzi pa grīdu, pieturoties pie deju partnera, lai nenokristu. Un ne tikai. Kara apstākļos daudzas ikdienišķas lietas vairs nešķita svarīgas, kur nu vēl pareiza deju soļu ievērošana. Kustības uz deju plača palika katra paša ziņā. Un tā kā vidējais latvietis nav uzmanīgs dejas soļu pulētājs, fokstrots un pārējie noberzās līdz prastai deju partnera stumdīšanai un grūstīšanai, no kā arī dzima apzīmējums “šīberis” (vācu Schieben – stumdīt).
 |
Satīras žurnāls “Svari” par šīberi |
Savā ziņā varēja jau tā laika deju gurmāniem piekrist. Šīs “nēģeru dejas” tik tiešām nebija nedz tās grūtākās, nedz iznesīgākās. Tās piedāvāja līdz šim neredzētu individuālismu un ļāva daudz interpretēt. Viegli pārvēršamas par intīmu berzēšanos. Protams, ka laikmetā, kad balles vēl joprojām saistīja ar polonēzi un Vīnes valsi, uz šo jauno “modi” skatījās no iesmaržinātu ūsu augstumiem. Tās varot dejot ikviens, kurš tik var pakustēties un kam daudzmaz ir ritma sajūta.
Tikpat liela brīvība izpaudās arī muzikālajā pavadījumā. Šīberus dejoja gan pie džeza, gan pie dažādu komponistu mūzikas ar dažādu dzejnieku dziesmu tekstiem, gan nereti arī tautasdziesmu pavadījumā. Pat ja tika izvēlēta pareizā mūzika, tās skanējums bija tālu no oriģināla, jo, kā izteicās “Rīgas Jūrmalas Vēstnesis”: “Fokstrotu mūzika ir komponēta ārzemju lielajiem orķestriem, bet to spēlē mūsu “orķestri”, kas sastāv no akordeona, vijoles un bungām”.
Morics Grebzde
Vai cīņai ar šo ievazāto parazītu pietika ar laikrakstu slejām, apkašājot to ar vārdiem vien? Nē, šeit bija jāķeras arī pie darbiem. Un tādi uzņēmīgi vīri mums bija. Visredzamākais no tiem, kurš centās ievirzīt latviešu tautu pareizajos deju soļos un vest pie tikumības, bija starpkaru perioda slavenākais Rīgas deju skolotājs Morics Grebzde.
Grebzde nebija vienkārši deju skolotājs – viens no daudziem –, kādu Rīgā tiešām netrūka. Grebzde bija īpašs. Neviens neprasīja draugiem vai paziņām, pie kā mācīties dejot. Pietika ar to, ka Grebzde bija… Grebzde. 30. gados neviena Preses balle (tolaik ietekmīgākā balle valstī), Iekšlietu ministrijas vai Ārlietu ministrijas balle, neviens lielāks svinīgs pasākums neiztika bez dejām un bez Morica Grebzdes.
Grebzde savu īpašo rokzvaigznes statusu uz pārējo deju skolotāju fona nebija vinnējis kārtīs. Strādāja viņam labi ne tikai kājas, bet arī galva. Otra tik redzama danču meistara Latvijā tolaik neatrast. Ja Grebzde nebija savā deju skolā vai kārtējā izmeklētā sarīkojumā, vadot dejas, tad viņš bija ārzemēs. Un ne jau, lai notriektu sadejoto naudu, kuras viņam tiešām netrūka. Grebzdes soļi švīkstēja no viena Eiropas deju kongresa uz otru. Pieredzes apmaiņa vārda vistiešākajā nozīmē, jo ar tukšām rokām viņš nekad nebrauca. Ārzemniekiem Grebzde atrādīja latviešu dejas, bet ārzemēs noskatīto vēlāk demonstrēja Latvijas publikai. Citiem vārdiem, Grebzde ceļoja pa ārzemēm ne mazāk kā mūsu sūtņi un nodibināja ārlietu ministrijas cienīgus sakarus, ar ko nevarēja dižoties neviens cits vietējais deju lietpratējs. To arī Grebzde neslēpa zem pūra, savās desmit un divdesmit gadu darba jubilejās demonstrējot daudzos apsveikumus no Eiropas lielākajām deju organizācijām. Tas lika Grebzdem vienmēr būt līmenī. Gan pašam, gan arī viņa deju skolai. Grebzdes studijas telpas Kr. Barona ielā tika uzskatītas par labākajam Baltijas valstīs. Tā vismaz 1933. gadā rakstīja žurnāls “Bohēma”.
 |
Grebzdes deju skolas zāle |
Pirmais deju turnīrs Latvijā
Grebzde tik tiešām bija pirmais visādā ziņā. Arī pirmais, kurš Latvijā sarīkoja deju turnīru. Ko tādu vēl neviens nebija mēģinājis. Pat ne Latvijas deju skatuves veterāni. Turnīra mērķis, protams, pravietisks, kā jau cilvēkam ar misiju – propagandēt pieklājīgu un estētisku viesību deju izpildīšanu plašākai sabiedrībai. Taču 1926. gada 16. oktobrī ieplānotais un plaši izsludinātais pasākums varēja arī nenotikt. Kā tad tā? Kautrīgie latvieši paspēja nomirt no kautrības vēl pirms konkursa? Nē, divas dienas pirms turnīra Izglītības ministriju apmeklēja cits latvisks ciemiņš – nenovīdība. Atsevišķu deju skolotāju veidolā. Mērķis bija panākt turnīra atcelšanu. Par ko tad tā? Grebzde konkursu nosaucis par “Vislatvijas” turnīru. Taču daudzi deju skolotāji tajā nemaz nepiedaloties! Tāpēc “Latvijas dejas meistara” nosaukumu uzvarētājam arī nevarot piešķirt. Un vispār – kā gan varot noteikt, kurš ir labākais no 100 dejotājiem? Jāpiebilst, ka šis jautājums turnīra pretiniekus urdīja tikai līdz decembrim, kad viņi paši sarīkoja savu turnīru.
Pa spīti visām ceļā liktajām kājām Grebzdes turnīrs tomēr notika. Plānotajā dienā, laikā un vietā. Taču jau ar citu nosaukumu (lai arī afišas un ielūgumi palika pie vecā – viss jau bija izdrukāts un nauda iztērēta). Tagad tas saucās “M. Grebzdes sarīkotais dejas turnīrs”. Un, protams, “Latvijas deju meistara” tituls arī vairs nebija pieejams. Tagad bija jāsamierinās ar pieticīgo “pirmo vietu”. Tas gan nemazināja 20 pāru vēlmi par to cīnīties. Pēc piecu deju izpildīšanas (valsis, vansteps, bostons, fokstrots un tango) tika apbalvoti trīs labākie pāri. Tie ieguva diplomus un žetonus. Un arī slavu. Turnīru filmēja un materiālu vēlāk izrādīja kinoteātros. Tolaik tas bija liels notikums, tāpēc ļoti iespējams, ka viens otrs tieši tādēļ arī piedalījās turnīrā.
Atgriežoties pie konkursa pretinieku apvainojumiem par Grebzdes individuālismu... Pēc visas saceltās brēkas varētu padomāt, ka žūrijā kā imperators sēdēja viens pats Grebzde. Taču ne tuvu tam. Grebzde pat nebija žūrijas galva. Vispār komisija bija raiba kā konkursantu kostīmi – igauņu dejas lietpratējs Kārlis Helmerss (žūrijas galva), deju skolotājs A. Pals no Kauņas, deju skolotāja Olga Ivanova no Rīgas, deju skolotājs V. Peters no Jelgavas, Dailes teātra ritmikas konsultante Felicita Ertnere, grafiķis un gleznotājs Sigismunds Vidbergs, teātra kritiķis Roberts Kroders, Dailes teātra izrāžu vadītājs Hermanis Klusiņš un krievu laikraksta “Slovo” kritiķis Leo Blumbergs.
 |
Daļa no konkursa žūrijas (no kreisās: A. Pals, M. Grebzde, viņa sieva Emma (Emmy) Grebzde, Kārlis Helmerss, V. Peters) |
 |
Pirmā deju konkursa uzvarētāji |
Grebzdes darbs tautas labā
Deju konkursi Grebzdem patika, tāpēc arī turpmākajos gados viņš par tiem neaizmirsa. Taču Rīgas deju karalis zināja – tautai jāpalīdz vairāk! Kamēr citi deju pasniedzēji neizgāja no savas deju zāles, Grebzde jau bija ārā pa durvīm un ar svētās misijas karogu otrpus Rīgas robežai. Plāns bija vienkāršs – apceļot dzimto zemi, lai aizgūtu idejas jaunai latviskai dejai, ar ko aizvietot šīberi. “Pa ceļam” Grebzde iegriezās Lietuvā un Igaunijā, lai pasmeltu iedvesmu arī no mūsu kaimiņiem. Grebzdes pārliecība bija cieta – 700 verdzības gadi ir traucējuši nacionālo deju attīstībai; pārāk daudz noskatīts no vāciešiem. Beidzot ir pienācis laiks radīt pašiem savas dejas.
Un rezultātu ilgi gaidīt nevajadzēja. Jau nākamajā gadā Grebzde laida klājā savas jaunās latvju viesību dejas “Ausma” un “Pļāvējiņš”. Notis kopā ar dejas izpildīšanas aprakstu varēja iegādāties viņa deju skolā un “Letas” veikalos.
Liekas, ka Grebzde apzinājās, ka ar to vien nebūs līdzēts. Tā nu viņš nokāpa no deju grīdas un sēdās pie rakstāmgalda. 1927. g. iznāca viņa “Deju enciklopēdija”. Grāmatas mērķis bija dot iespēju katram pašam iemācīties dejot bez skolotāja. Tas kalpoja kā pašmācības kurss viesību deju apguvei.
Taču Grebzde nebija naivs. Viņš saprata, ka, lai tautu vestu pie gaismas, nepietiks tik ar vienu grāmatu. Enciklopēdiju kāds nopērk, kāds nē, bet vairums par tādu vispār neko nav dzirdējuši. Kur nu vēl rokās turējuši. Tas, ko cilvēki mēdza turēt rokās krietni biežāk nekā grāmatas, bija periodiskie izdevumi. Tā nu Grebzde ķērās pie sava žurnāla veidošanas. Un kaut kas jau sanāca arī. Pirmais numurs iznāca 1933. gada septembrī un saucās “Vadonis deju valstī” (par “vadoņiem” tolaik dēvēja ceļvežus). Bija gan biezs, gan daudzveidīgs. Bildes arī bija. Nebija tikai lasītāju. “Aizkulises” rakstīja, ka problēma esot meklējama Grebzdes aprēķinos. Jā, tik tiešām, Latvijā esot 2 miljoni iedzīvotāju, un no tiem vismaz 25% dejojot. Tiktāl viss pareizi. Taču Grebzde esot kļūdījies, pieņemot, ka no tā pusmiljona dejotāju vismaz 10% būšot tik griboši iemācīties labi dejot, ka pirkšot viņa žurnālu. Par nožēlu tādu apņēmīgo esot bijis tikai kāds tūkstotis.
 |
Pirmais “Vadoņa” izdevums |
Paklupt uz deju grīdas sanāk arī lielākajiem meistariem. Šis gan laikam bija tāds sāpīgāks kritiens, jo Grebzdes žurnāls klusēja nākamos trīs mēnešus. Pienāca 1934. gads. Ar jaunu gadu un jaunām cerībām Grebzde deva savam “Vadonim” otro elpu – janvārī iznāca otrais žurnāla numurs. Taču izskatījās, ka dejot kārotāji otro elpu ievilkt negribēja un 70 santīmus izvēlējās paturēt sev. Ar to arī aprāvās īsais “Vadoņa” mūžs.
Bet vai Grebzde būtu Grebzde, ja viens greizs solis izjauktu visu deju. Žurnālus gan viņš vairs neizdeva. Bet grāmatas gan. 1935. gadā iznāca viņa “Latviešu jaunās viesību dejas”, bet trīs gadus vēlāk sekoja “Labi dejot – prieks katram”.
Jā, jūs izlasījāt pareizi – “Latviešu jaunās viesību dejas”. Grebzde neapstājas tikai pie “Ausmas” un “Pļāvējiņa”. Deju karalis savā zālē svīda ne pa jokam. 1934. gadā uz viņa deju skolu tika uzaicināti valdības un preses pārstāvji, lai iepazītos ar Grebzdes jaunākajiem meistardarbiem. Smalkajiem visiem lika priekšā ne mazāk smalkas dejas: divdaļīgo, ar lēnāku ritmu un skumju mūziku saprecināto “Sērdienīti”, straujāko “Liesmiņu”, tango līdzīgās “Ilgas”, rikšveidīgo “Riksīti”, “Bandenieku”, un īpašie aizsargu organizācijai veltīto “Aizsargu deju”. Plašāka sabiedrība ar visu šo varēja iepazīties nelielā izdevumā, kas bija nopērkams par vienu latu. Aizsargu deju pārdeva atsevišķi, tā maksāja 1,50 Ls.
Nu nebija jau tie fokstroti un vanstepi tik sātaniski izvirtuši, kā tos smērēja puritāniskā prese. Dejas kā jau dejas. Modernas, tas gan. Tāpēc spēja iztrūcināt ne vienu vien konservatīvāku dejotāju, kurš pareizu dancāšanu asociēja ar noteiktos, bet labi pazīstamos rāmjos iespīlētām salona dejām. Piemetiet klāt vēl pašdarbību un skurbuli, un rezultāts liksies jau pavisam pretlikumīgs. Pats Grebzde savā pirmajā deju vadonī visai trāpīgi rezumēja:
“Viss dejā atkarājas no dejotāja audzināšanas, dzīvesveida, redzētiem piemēriem un arī spilgti izpaužas dejošanas veidā. Ne vienmēr nosodāma jau pati deja, bet gan tās kropļotāji, demoralizētie izpildītāji. Visnevainīgāko deju šādā kārtā var novest līdz nejēdzībai.”
Bet tagad pie paša galvenā – vai mūsu stāsta varonim izdevās glābt Latviju no šībera? Vai tauta metās griezt “Sērdienīti” un centīgi rikšot “Riksīti”? Nē. Kā latvieši šīberēja 20. gadu sākumā, tā latvieši šīberēja arī 30. gadu beigās. Pat Ulmaņa apvērsuma iespaidā visa latviskā uzsvēršana neko nespēja mainīt. Prese, protams, šīberi turpināja gānīt, vienmēr nācijai atgādinot par mūsu tautas dejām. Taču nevienam īsti uz tām nevilka. Grebzde bija aprēķinājis, ka ballēs apmēram 75-80% esot šīberi, 10-15% valsis un tikai nieka 10% atliekot latviešu dejām. Pat ja orķestris nejauši iedomājās kādu no tām spēlēt, šībera cienītāji apvainojās un tūliņ skaļi protestēja.
Nu labi. Lai jau tie latvieši dejo, ko grib. Ja fokstrots ir pārāks par sudmaliņām, tad neko darīt. Vismaz divdesmit gadu laikā būs iemanījušies dejot visus tos stepus kā pieklājas. Vai ne? Nē. Tikai nelielai daļai stumdītgribētāju bija arī gribēšana šīs modernās dejas mācīties. Kur nu vēl laukos, kur Rīgas augsto deju skolu nebija un nācās izlīdzēties ar tādiem apkārt ceļojošajiem “pasniedzējiem”, “profesoriem” un “diplomētiem speciālistiem”, kādi nu bija pie rokas. Protams, ja pēc maksas par deju kursiem uzreiz nepazuda. Un lauku ļaudis jau centās neatpalikt no pilsētniekiem. To savā “Vadonī”, stāstot par Latvijas apceļošanu, minēja arī pats Grebzde:
“Biju dažos lauku sarīkojumos un noskatījos, kā tur “šīberē”. Pajautāju kādam no dejotājiem, kādēļ tie tā ļodzās dejojot. Saņēmu atbildi: “Ja jūs tur Rīgā drusku lokāties, tad mums taču vairāk spēka, tādēļ arī nevaram apmierināties tikai ar “nieku””.