“Latols” – latvieši brauc paši ar savu degvielu!

“Latols” uz svētku augļiem”

Cālīša kungs bija iegrimis “Jaunāko Ziņu” svaigākajā romānā. Nē, viņš nebija liels daiļliteratūras cienītājs, kas lapas pāršķirtu, labsajūtā čāpstinot, taču nevarēja noliegt – tas bija lielisks laika kavēklis. Katrs romāna fragments bija tieši tik garš, lai viņš varētu tajā ievīstīt dīko laiku līdz savai pieturai. Šorīt gan ar lasīšanu nesekmējās. Plakstus noturēt vaļā nevarēja pat ar sakostiem zobiem. Arī teikumi šķita pārlieku gari. Laikam pie vainas rīts, kas bija iesācies visai neierasti. Pieturā janvāra spelgonī bija jāgaida ilgāk nekā parasti. Autobuss kavēja. Atbrauca tikai pēc deviņiem. Uz pasažieru kurnēšanu šoferis atrūca, ka spēkrats esot bijis apskādēts, tāpēc no garāžas sanāca izbraukt vēlāk. Šis neesot vienīgais tāds gadījums, tāpēc nav ko taisīt lielas acis. Cālītis tikai noraustīja plecus un iekrita savā ierastajā sēdvietā pie loga.

Tagad autobusa atsperu ritmiskā vaidēšana un salona siltums visiem spēkiem centās nolauzt viņa centienus palikt nomodā. Brīdī, kad Cālīša zods jau iedūrās krūtīs, pretējās puses logs ar blīkšķi sadalījās gabalos un nobira uz grīdas. Cālītis izlēca no snaudas un instinktīvi uzrāva sev laikrakstu kā vairogu, taču velti, jo tūlīt sabira logs arī viņa pusē, stikla drumstalu šaltij un ķieģeļa gabalam nolaizot viņa mēteli. Šoferis iedzina kāju bremzes pedālī, un pasažieri neveikli sagāzās uz priekšu, kāds pat nobrauca uz grīdas. Kā vistas, kuru kūtī ielauzies nelūgts viesis, iztrūcinātie pasažieri drudžaini šaudīja skatienus, meklējot vainīgo. Tikmēr divi paplukuši saules brāļi kaķiski veikli ieslīdēja tuvējā nama pagalmā…

1932. gada janvāra sākumā divu Rīgas autobusu satiksmes firmu “Latbus” un “Transbus” darbību nobremzēja šoferu streiks. Iemesls? Kā jau parasti – algas. Tolaik tādas “Rīgas satiksmes” nebija, un autobusu līnijas apkalpoja privātas firmas, kas pašas noteica dienas likmes gan vadītājiem, gan biļešu kontrolieriem. Jaunais gads iesākās ar taupības pasākumiem – algas apcirpa par 30%. Šoferus atlaida un uzreiz pieņēma darbā no jauna, bet nu jau arī ar mazāku algu. Lieki piebilst, ka viņus šāda grāmatvežu akrobātika nesajūsmināja un aplausu vietā viena daļa šoferu uzsāka streiku. Otra daļa, protams, automātiski kvalificējās kā streiklauži. Protams, streiklauži darba ļaužu aprindās nekad nav bijuši godā, un neviens pa plecu nesit. Tā bija arī šoreiz. Streikotāji naktī ieradās garāžās un uzbruka nestreikotāju autobusiem. Skādi gan no rīta izdevās novērst, taču daļa autobusu maršrutā izbrauca ar novēlošanos. Arī tas streikotājiem nebija pa prātam, un nodevēju autobusus apmētāja ar akmeņiem. Šim uzdevumam pat tika piesaistīti palīgspēki – šoferi nolīga pilsētas klaidoņus. Tie pret šo atbildīgo uzdevumu attiecās nopietni un izgāja talkā, barojot kabatas ar akmeņiem un ķieģeļu gabaliem. Uzbruka tiešām centīgi. Pie Dzelzs tilta viadukta uzbrauktuves autobusam pat uzsvieda gandrīz vai pašu Zvārtes iezi, kas ielauza jumtu un iekrita kādām pasažierim klēpī. Cieta jau arī paši šoferi. Bija gadījumi, kad streiklauži pie autobusa vadīšanas nemaz netika – amata brāļi viņus ievilināja kādā klusākā stūrī un vienkārši piekāva.

“Latbus” autobuss un tā “apkalpe”

Liekas loģiski pie visas šīs jezgas vainot autobusu biznesa īpašniekus. Ķieģeli viņu lauciņā varēja saskatīt pat bez brillēm – algu jautājums bija nopietna lieta, un šoferiem bija visas tiesības justies apkrāptiem. Taču nebūtu godīgi visu novelt tikai uz autobusu firmām, jo streiks bija tikai vārga atbalss citam streikam, kuru nepilnu mēnesi agrāk izprovocēja jauns likums par degvielu.

1931. gadā pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā Saeimā sāka spriest, kā mazāk importēt degvielu, lai ārzemju valūta neaizplūstu no valsts. Ražot pašiem! Nu, vismaz daļēji, jo arī pirms simt gadiem naftas ieguves avotu mums nebija diži vairāk kā tagad. Taču ar kaut ko ir jāsāk! Iedrošināja arī tas, ka nekas jau nebija jāizgudro no jauna, jo citas Eiropas valstis šo taciņu bija pamīcījušas un ceļu ierādījušas – benzīnam jāpiejauc spirts! Priekšlikums guva piekrišanu. Arī tāpēc, ka tā bija vēl viena iespēja sildīt ekonomiku krīzes spelgonī – vietējiem kartupeļu audzētājiem lielāks noieta tirgus, jo ražu tagad varēja nodot arī spirta dedzinātavām! Un pie tam par krietni labāku cenu nekā tirgū, jo to noteica valdība. Tā nu benzīna īpatsvars mūsu degvielā samazinājās līdz 75%, atlikušo ceturtdaļu aizstājot pašmāju brūvējumam. Jauno degvielas maisījumu nosauca par “Latolu”.

Pašiem sava degviela! Un kur nu vēl citi labumi! “Latola” ieviešana ne tikai palielināja lauksaimnieku pārdoto kartupeļu daudzumu, bet arī radīja jaunas darba vietas spirta rūpniecībā un blakus nozarēs. Aina burvīga, taču viena darvas karote “Latola” kannā bija gan – cena. Jaunā degviela litrā maksāja 64 santīmus, kas bija par 16-18 centiem vairāk nekā pirms tam par litru benzīna. Un tad arī obligātā prasība no 1931. gada 7. decembra liet degvielas tvertnē tikai “Latolu”. Degvielas bez spirta piejaukuma lietot vai pārdot bija aizliegts. Kontroles nolūkos nodokļu departamenta vai policijas darbinieki varēja apturēt jebkuru automobili vai motociklu un nosmelt paraugu ceturtdaļlitra apmērā (to gan nekompensēja). Par neatjauktu vai nepietiekoši atjauktu degvielu lietošanu draudēja sods līdz 5000 latiem. Tas nu pamatīgi saērcināja autobusu un taksometru nozares pārstāvjus, kuriem tagad ievērojami pieauga izmaksas. Nebija ilgi jāgaida, lai benzīns aizsviltos. 14. decembrī sākās vispārējs Latvijas autopārvadātāju streiks.

Streiks ilga piecas dienas un streikoja gan galvaspilsētā, gan provincē. 12 000 autovadītāju un kopumā 18 000 nozarē nodarbināto. Daži autobusi tomēr izbrauca maršrutā. Tiem uzbruka un izsita logus. Sita dūšīgi kā Rīgā, tā provincē. Meta ar akmeņiem, ķieģeļiem, kartupeļiem un visu, kas bija pie rokas. Vienu logu izsita pat ar zeltera pudeli, tā ievainojot kādu autobusa pasažieri. Policijai darba netrūka, un “Latola” uzbudinātos šoferus gūstīja uz katra stūra. Nebija Rīgā tāda iecirkņa, kur nebūtu par huligānismu aizturētu streikotāju.

Streikojošie šoferi

Uzbrukumā izmantots ķieģeļa gabals

Tikmēr autobusu īpašnieku delegācija devās pie finanšu ministra Gustava Zemgala ar prasību par degvielas cenas pazemināšanu līdz 40 santīmiem litrā un valsts benzīna monopola ieviešanu. Negāja jau tukšām rokām, bet ar cietiem faktiem – benzīna cenām Latvijā un ārzemēs. Ja finanšu ministrs vēl izrādīja kādu gramu pretimnākšanas, uzklausot prasības un iedziļinoties stāstītajā, tad citi tik saprotoši nebija. Nodokļu departaments, kas noteica augstās cenas, streiku nosodīja un paziņoja, ka ar to nekas nebūšot panākams. Taču galavārds piederēja Saeimai. 18. decembra sēdē parlaments jaunā degvielas likuma atcelšanu noraidīja. Pret to nobalsoja pat “Demokrātiskā Centra” deputāti, kas bija vēl viens pliķis ar eļļainu lupatu autobusu biznesa īpašniekiem, kuri par šīs partijas atbalstu nešaubījās. Atradās arī tādi, kas par streiku pat priecājās. Rīgas tramvaji streika laikā naudu smēla spaiņiem – dienā ienāca vairāk nekā 8000 latu. Tikmēr autobusi Rīgai gada laikā deva tikai 80 000 latu. Kāds Rīgas pašvaldības darbinieks neslēpa sajūsmu: “Lai tik vēl pastreiko. Varbūt varēsim ierēdņiem uz svētkiem jau izmaksāt algas”.

Streiks izdega, bet autotransports uz priekšu netika. “Latola” cena tik ātri nekrita, un valsts benzīna monopols tā arī netika ieviests. Protams, streikošana nebija vienīgais veids, ka cīnīties pret uzspiesto “Latolu”. Jauno degvielu centās arī dažādi boikotēt. Vislielākie partizāni šajā ziņā bija autobusu un kravas auto īpašnieki, kuri izmantoja dažādas viltības. Piemēram, degvielas tvertnes ierīkoja ar dubultām sienām – viena tvertne braukšanai ar tīru benzīnu, otra “Latolam”, ja nu uzrodas kontrole. Jaunajai pašmāju degvielai arī mēdza piejaukt petroleju, kas bija krietni lētāka. Citi vispār pat sevišķi necentās un vienkārši brauca ar tīru petroleju vai tās maisījumiem, cerot, ka kontrole nenoķers. Protams, ne vienmēr tas izdevās, taču piespriestie sodi nekad pat nepietuvojās draudīgajai 5000 latu atzīmei.

Kamēr vieni ar “Latolu” cīnījās kā ar pašu nelabo, citi to izmantoja, lai dzītu uz priekšu paši savu biznesu. Viens no šādiem apsviedīgiem darboņiem bija taksometra šoferis Gustavs Dziedātājs. Viņš piepelnījās ar spirta tirdzniecību, atdalot to no “Latola” un laižot apgrozībā kā kontrabandas mantu. Dziedātājam bija priekšzīmīgi iekārtots brūzis ar visu vajadzīgo aprīkojumu šādai operācijai. Princips bija vienkāršs – “Latolam” piejauca ūdeni un ļāva benzīnam nostāties virspusē. Degvielu nolēja un traukā palikušo spirtu izlaida caur ogļu pulveri, lai tiktu vaļā no pretīgās piegaršas. Visbeidzot galaproduktam piejauca arī turku piparus, lai nosistu visus atlikušos mošķus, kurus spirtam mēdza piešaut valsts spirta galvenajā noliktavā. Jā, atbildīgie ierēdņi jau tālredzīgi centās dzērājus no šāda “šņabja” atbaidīt, tāpēc absolutā spirta ražošanas procesa beigās tika piejaukts 1% “Estolina” – Igaunijas benzīna. Kaimiņi degvielu ražoja no degakmeņa, kas tam piedeva ļoti nejauku aromātu. Protams, visos laikos ir bijuši profesionāli kārumnieki, kurus ar smaciņu vien neatbaidīsi. Tāpēc katram gadījumam valsts spirta galvenajā noliktavā spirtam piejauca arī vemšanas līdzekli.

Varētu padomāt, ka valsts vienkārši sēdēja malā un noskatījās, kā tauta kūņojas pa zemi, cīkstoties ar “Latola” nezvēru. Bet nē! Valdība savus pilsoņus nepameta un braši devās palīgā, lai savaldītu pašu radīto monstru. “Latola” cena bija jāsamazina. Bet kā to izdarīt? 1933. gada 11. jūlijā stājās spēkā Ministru kabineta lēmums samazināt absolūtā spirta pārdošanas cenu no 84 līdz 28 santīmiem par litru. Tas “Latola” cenu nodzina līdz 40 santīmiem par litru. Vienīgā problēma bija tāda, ka, pārdodot spirtu krietni zem 70 santīmu pašizmaksas, nācās iedzīvoties zaudējumos, kas sāka spiest uz valsts kasi, jo spirta monopols deva ievērojamu artavu budžetam (1934. gadā tas veidoja 13 % no visiem valsts ieņēmumiem). Kopā ar valsti zaudējumus nācās segt arī dzērājiem, kuru pašu “degvielas” cena pieauga. Tas gan lika attīstīties spirta kontrabandai un spirta surogātu izgatavošanai mājās, kas vēl vairāk samazināja valsts spirta monopola ieņēmumus. 1939. gada rudenī, sākoties karam, spirta saturs “Latolā” tika palielināts līdz 30%, lai ārzemēs iegādāto degvielu krājumu pietiktu ilgākam laikam. Taču velti. Krīzes iespaidā “Latola” cenu vairs nevarēja noturēt pat abām rokām, un 1940. gada sākumā tā sasniedza jau 80 santīmu atzīmi.

Gribēja kā labāk, sanāca sliktāk. Tā varētu raksturot “Latola” ēru Latvijas vēsturē. Nodoms, protams, bija labs – samazināt valūtas aizplūšanu uz ārzemēm. Un nebijām jau vienīgi pasaulē, kas gribēja taupīgāk dzīvot. To pašu darīja arī Vācijā, Francijā, Čehoslovākijā, Polijā un citur Eiropā. Taču, iepērkot mazāk benzīna, samazinājās arī valsts budžeta ieņēmumi no tā muitas un akcīzes. Jaunā degviela arī būtiski sadārdzināja transportu un noslāpēja automobiļu izplatības tempus. Šajā ziņā pat ielikām atpakaļgaitā, jo 1939. gadā, kara dēļ sākot normēt ne tikai ikdienā lietojamus produktus, bet arī “Latolu”, cenu inspekcija ieteica visur, kur iespējams, pāriet uz zirgu transportu. 

Protams, nebija jau tā, ka atteicāmies no modernajām tehnoloģijām vispār un vilkām ārā no šķūņa ratus un ragavas. Lai aizstātu šķidrās degvielas, 30. gados Latvijā sāka eksperimentēt ar gāzģeneratoriem, par degvielu izmantojot malku un kokogles. Jēkabpilī pat brauca ar kūdru. Gan tikai viens auto – taksista A. Medņa spēkrats. Vairāk par 55 km/h no kūdras izspiest nevarēja, bet tobrīd tas bija ātrākais satiksmes līdzeklis Jēkabpilī un braucēju netrūka. Mocības ar “Latolu” gan nevilkās mūžīgi – pēc Latvijas okupācijas to aizstāja ar benzīnu no plašajiem PSRS apcirkņiem.

Autobuss ar krāsni Mežaparka līnijā

Kūdras taksometrs Jēkabpilī