 |
Jānis Āre 1924. gadā |
Parasti tukšā tautas nama zāle šodien bija atmodusies kā upe pēc ziemas miega. Telpā viļņoja un mutuļoja skaņas – balsu murdoņa, apģērba švīkstoņa, grīdas dēļu ritmiskie vaidi un ik pa laikam kāds atsevišķs spalgāks smiekls vai tumīgāks vārds, ko tūlīt kā atvars aprija čaboņas, čaloņas un čīkstoņas kakofonija. Ielas bija tukšas. Visa pilsēta bija šeit. Daži pat bija braukuši no tālākas apkaimes. Pūlis kā biežņa – meklējot sēdvietu, varēja kleitai krāsu noberzt. Jā, šodien bija īpašs iemesls, bija jāuzcērtas. Vecgada vakars. Un otrpus priekškaram – vēl īpašāks iemesls. Tur ar cigāru vienā un zīmuli otrā rokā sēdēja Vecgada vakara zvaigzne – Jānis Āre!
Priekškara ēnā, ar elkoņiem uzgūlies galdam un iegrimis domās, Āre omulīgi kaut ko skribelēja ar zīmuli. Varbūt tā bija jauna dziesma. Varbūt kāds no viņa daiļskanīgajiem reklāmas moto. Lai gan diez vai viņam tādus vairs vajadzēja. Jāņa Āres vārds bija kļuvis par firmas zīmi. Viņš bija Latvijas mēroga slavenība, un tas pilnīgi noteikti bija devis atvēzienu viņa drosmei. Nesen viņš mākslinieku un mūziķu lokā bija izmetis, ka labāka dziedoņa par viņu Latvijā neesot. Jā, tas jau bija domāts kā joks. Taču tenku vāceles no “Aizkulisēm” to bija nodrukājuši kā visnopietnāko apgalvojumu. “Jā, joks,” Āres sejā ievilkās smaids, “bet tikai pa daļai.” Gramofona plašu pārdošanas apjomi sita pušu daudzus profesionālus pašmāju dziedoņus. Gan svaigākus, gan tādus jau ar garāku bārdu. Pašam Ārem gan bārdas nebija, vienmēr staigāja gludi skuvies, lai gan atmiņas par piecdesmito dzimšanas dienu jau likās pabālējušas. Un pareizi jau darīja. Bārda tikai traucētu iejusties publikai tik mīļajās lomās uz skatuves. Ak jā, skatuve! Viņa skatiens aizslīdēja pie pulksteņa. Laiks. Āre atspiedās pret galdu un piecēlās kājās. Strupā, apaļā plauksta noglauda īsos matus, vēl reizi nobraucīja uzvalku un tad saķēra priekškara malu…
Jānis Āre nebija operas solists un nedziedāja ārijas. Āre vispār nebija ne profesionāls dziedātājs, ne mūziķis. Viņš bija kupletists. Ārem nebija ne Raiņa radošā atvēziena, ne Marisa Vētras balss vai harizma. Tāpat arī strupais krodzinieka stāvs nedeva nekādas priekšrocības uz skatuves. Šķiet, ka liktenis jutās vainīgs par šādu netaisnību, jo bija kompensējis Āri ar Ķeguma spēkstacijas jaudu. Āres dzimtajā pusē – Druvienā – to dēvēja par “Vētras Jāni”. “Mūžīga nemiera pilns, tas pastāvīgi steidzas, satiekoties palaiž kādu lidojošu frāzi, plaši iesmejas un atkal aiziet.” Tā Āri 1932. gadā raksturoja laikraksts “Latvijas Kareivis”. Un tāds viņš arī bija – uz ielas un sabiedrībā vienmēr runīgs, omulīgs un ideju pārbagāts. Vienmēr piedāvājās paklausīties savas jaunās plates. Vienmēr redzams nenogurstoši strādājam pie arvien jauna materiāla. Arī turpat “darba vietā”. Kāda nu kurā vakarā iekrita. Viņu bieži varēja redzēt Rīgas klubos un nakts lokālos, kur no darba brīvajā laikā, lienēdams papīru no apmeklētājiem, viņš mēdza rakstīt savas kuplejas. Reiz Āre esot piegājis kādam ieskurbušam viesim, kas slaveno kupletistu nav pazinis, un lūdzis papīru. Viesis, saprotoši smaidīdams pasniedzis Ārem vecu laikrakstu. Āre uz to apmulsis un stostīdamies atbildējis: “Atvainojat... es gribēju citām vajadzībām…”
Nē, tikai ar savām muzikālajām spējām vien Āre nekur tālu netiktu. Te vajadzēja
ko vairāk. Te vajadzēja tekstu, kas uzrunā cilvēkus, aizgrābj jūtas un nodarbina
prātu vēl ilgi pēc tam, kad plate apstājusies! Par laimi, Āre bija īsts dzejas
meistars. Tā nu tapa tādi šedevri kā “Dienā jaukā noskūpstīju Annu laukā” un “Kad
saule riet, pie Lūcijas steidzos iet”. Āre ilgi zīmuli negrauza, bet lika grafītam
čirkstēt uz papīra un ražot šādus un simtiem citus līdz aizsmakumam līdzi
velkamus, vienkāršus šlāgerus un satīriska rakstura dziesmiņas jeb kā tās
toreiz sauca – kuplejas. Un tas viss tīri rūpnieciskā tempā, jo līdz savas
aktīvās darbības beigām Āre pamanījās uzcept 172 skaņu plates. Un ne jau tikai
lai barotu savu ego vien un paretam izvilktu no pažobeles un izrādītu ciemiņiem
kā tādu noputējušu antikvāru. Aizmirstiet! Putekļiem nebija nekādu cerību tur uzkavēties,
jo Āres platēm bija tāds noiets, kas lika skaudībā gruzdēt ne vienam vien
dziedāšanas mākslas lietpratējam. Vieglā mūzika plašām tautas masām bija
vajadzīga, un Āre bija priecīgs šo nišu pārbarot līdz nelabumam. Turklāt Āres
ražas gadi gāja roku rokā ar gramofonu uzplaukuma laiku. Tad nu nebija nekāds
pārsteigums, ka Āres rīmes plēsa vaļā uz ielām, vilcienos un no katra krūma.
Šeit var noklausīties Āres dziesmu “Dienā jaukā noskūpstīju Annu laukā”
 |
Āre 1933. gadā |
Āre nenoliedzami bija vieglās izklaides meistars. To ar gariem zobiem atzina pat viņa kritiķi. Taču viņa zvaigzne nesasniegtu tādu spozmi, ja to nespodrinātu Rīgas radiofons. Daudzus tas noteikti pārsteigs, taču 20.–30. gadu Latvijā televīzijas nebija. Ne digitālas, ne melnbaltas, ne ar malku kurināmas, ne ar roku griežamas. Nekādas. Bet bija radio, ko toreiz sauca par radiofonu. Laikā, kad citi tālraižu veidi vēl tikai gaidīja savu kārtu, lai izrāptos no mātes zinātnes klēpja, radio bija izklaides milzis. Protams, kuplejas varēja baudīt drukātā veidā – tās iespieda daudzi laikraksti –, taču kupleja bez meldiņa ir kā balons viesuļvētrā. Uz priekšu iet, bet kas zina, vai pareizajā virzienā. Šeit nāca talkā radiofons, kur Āres un citu vieglās mūzikas ražotāju produkciju varēja patērēt arī ar ausīm. Radiofonā Jāņa Āres pirmie meistardarbi atskanēja jau 1926. gadā un turpināja priecēt klausītājus līdz pat Latvijas okupācijai. Turklāt Ārem, kā mūslaikos teiktu, bija arī pašam savs šovs! Vismaz reizi nedēļā, vakarā, viņam bija atvēlēta pusstunda ētera. “Jāņa Āre humors”, vēlāk “Jāņa Āres pusstunda” – tā sauca laika sprīdi, kad kupletistam bija dota vaļa izpausties ar saviem šlāgeriem, kuplejām un humoru visos veidos un krāsās.
Centība baro slavu un arī
nelabvēļu motivāciju to graut. Jau agri vien laikrakstos parādījās viedokļi, ka
Āres humors un mūzika nekam nederot. Bija tādi, kas uzskatīja, ka viņa meldijas jau ir nodrāztas līdz
armatūrai: “Sestdienas un svētdienas vakarā gribētos paklausīties kādu
interesantāku dejas gabalu, bet neko citu nevar dzirdēt, kā tikai Āri un Āri”. Tā
“Aizkulisēm” sūdzējās kāds skābāks radio abonents. Izsmalcinātākiem mūzikas
baudītājiem nebija pa ausij arī slavenā kupletista dziedāšanas prasmes: “Dziedoņus
uzaicina gandrīz vai vienīgi ceturtās un piektās šķiras”. Tā Āri ar kritiku
nolēja kultūras žurnāls “Domas”.
Kupletista aizstāvībai gan jāpiebilst,
ka viņš pie tā smagi strādāja. Āres mūžs tuvojās jau pusgadsimta atzīmei, bet
tas viņam netraucēja cītīgi apmeklēt Rīgā pazīstamo dziedāšanas skolotāju
Pulciņu. Jā, veselas trīs reizes dienā. Un nebija jau veltīgi. 1930. gada
septembra “Aizkulises” pat atzinīgi novērtēja tautā populārā dziedoņa uzcītību:
“Spēcīgais tenors palicis plūstošāks, brīvāks, sulīgāks un nedzied vairs degunā,
arī viens augšējais tonis pavīdēja. [..] Viņš kā muzikāla personība, varētu izvērsties
par nopietnu dziedātāju, pat par drošu konkurentu mūsu operniekiem.”
Citus neapmierināja Āres tulkotāja spējas. Jā, daļu sava repertuāra Āre aizņēmās ārzemēs, tas ir, Vācijā, un paša spēkiem ietērpa latviskās vīzēs. Tāpēc daudzas mums tik labi zināmās meldijas nemaz nav pašmāju ražojums. “Šalc zaļais mežs”, “Pie Baltijas jūras”, “Paliec sveiks, mans mazais draugs” un citas dziesmas Vāczemē pazina jau ilgi pirms Āres. Tāpēc svešvalodās rūdītāki ļaudis pamanīja, ka tās pašas ziņģes bija dzirdamas radiofonā arī oriģinālvalodā, turklāt labākas kvalitātes mākslinieku izpildījumā. Tie tad Ārem ieteica nodarboties ar ko citu, tikai ne dziesmu tekstu atdzejošanu. Iemīļotie skaņu filmu šlāgeri, kurus viņi bija dzirdējuši populāru mūziķu izpildījumā, Āres dziedājumā “kļūstot gandrīz vai par parodiju”. Tik vāji tulkotiem tekstiem radiofonā neesot īstā vieta, un “pirms izpildīšanas nopietnāk “jācenzē”, jo klausītāju labo gaumi nedrīkst bojāt arī “jautrajās stundās”.” Teksti tiešām nepretendēja uz prēmijām literatūrā, taču arī pats Āre nekad nepretendēja uz augstās mākslas izpildītāja vārdu.
 |
No Radiofona programmas 1931. gada 16. aprīlim |
Arī par Āres humoru domas dalījās. Bija tādi, kam kupletista humors likās piedauzīgs un “stipri apšaubāmās kvalitātes”. Un vispār humora un jautrības esot tik vien, cik programmas nosaukumā. Citiem atkal nepatika ne mūzika, ne dziedāšana, ne humors, ne Āre, tāpēc tika apšaubīta radiofona kompetence mākslinieku izvēlē. Kāds tajā gribēja iegrūst lupu un saskatīt “onkuļu būšanu”, cits – slēptus līgumus, karteļus un vēl visu ko –, taču viens bija skaidrs pat bez brillēm – tautai Āre patika.
Patika tik ļoti, ka nepietika Āri dzirdēt radio, lasīt avīzēs vai plēst vaļā uz patafona. Gribējās redzēt arī dzīvajā. Jo bija jau vēl viens iemesls. Āre spēlēja teātri. Precīzāk, soloizrādes, kur ietērpās savos tēlos. Vārda tiešā nozīmē, jo viņa ejošākā loma bija Stiebriņmāte – raibos lakatos satinusies sieva no laukiem, kas nebeidza pārsteigt ar saviem piedzīvojumiem, ciemojoties tuvu un tālu. Stiebriņmāte bija tik populāra, ka Ārem nācās svīst ne tikai zem lakatu gubas, bet arī ar zīmuli rokās, jo publika vienmēr gaidīja arvien jaunas un jaunas lauku sievas dēkas. Tā nu tapa vesela plejāde ar komiskiem stāstiem vispārsteidzošākajās vietās un situācijās. Stiebriņmāte devās pie augstiem Rīgas kungiem, uz Saeimu, pie ministra, pie cenu komisāra, saskrējās ar policiju, pabija operā. Un tādā garā. Bet kā gan vēl pārsteigt tādu lauku māmuļu, kad Rīga jau izrādīta? Par ko vēl ieplest acis un par ko paklačoties skatītāju priekšā? Var sūtīt uz ārzemēm! Tā nu Stiebriņmāte atspēra durvis uz visu plašo pasauli: Stiebriņmātes piedzīvojumi ar zirgu tramvaju leišu galvaspilsētā, Vācijā, meklējot Hitleru, Čehoslovākijā drošsirdīgā kareivja Šveika apkampienos, Parīzes dzīves mutulī un Eifeļa torņa galā, zemūdenē uz Angliju, Ņujorkas debesskrāpja 159. stāvā, diplomātiska rautā pie Āfrikas mežoņiem, Indijā un kur tik vēl nē.
 |
Stiebriņmāte |
Āre iedziedāja plates, uzstājās radiofonā, publicējās laikrakstos, spēlēja teātri. Āre bija visur. Taču ne tikai Āres balss, plates un rakstītais vārds apceļoja Latviju. To darīja arī Āre pats. Viņš labprāt uzstājās saviesīgos pasākumos, svētku sarīkojumos, gadadienās, jubilejās. Āri un citus kupletistus pat noalgoja politisko partiju priekšvēlēšanu aģitācijai. 1928. gadā, pirms trešās Saeimas vēlēšanām, īpaši izcēlās ietekmīgā Zemnieku Savienība, kas Jelgavā bija izdevusi bargu naudu par šiem māksliniekiem, uzaicinot tā brīža ejošākos kupletistus. Ar Āri priekšgalā. Ceturtās Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, 1931. gadā, Āre dabūja pasvīst vēl vairāk, apbraukājot Latviju kā “politisku mītiņu mākslinieciskās programmas izpildītājs”. Protams, saņemdams neviltotu tautas piekrišanu. Āre jokoja, ka nākošajās vēlēšanās kandidēšot pats ar savu listi.
 |
Reklāmas afiša, izziņojot Āres “viesizrādi” 1933. gadā Talsos |
Un, protams, Āri varēja redzēt
kinoteātros. Filmās nē, bet pārtraukumos starp tām gan. Nebija tā, ka Āre centās
uzbāzties nabaga kinomīļiem, kā lapsa ložņājot starp rindām un slidinot ķešās
reklāmas uz savām izrādēm. Nē. Āre šeit nebija diedelēt klientus. Āre šeit uzstājās un
izklaidēja publiku. Pavisam legāli. Lieta tāda, ka kinoteātriem mēmo filmu
periodā (Latvijā apmēram līdz 30. gadu sākumam) vajadzēja kaut kā aizpildīt
dīko laiku, kamēr projektorā tika nomainīti filmu ruļļi. Solīdākie Rīgas
kinoteātri šajā pauzēs piedāvāja tā saucamos divertismentus jeb “raibo programmu”. Ik pēc katra seansa
skatītājus priecēja estrādes priekšnesumi. Te uzstājās visvisādi izklaides
darboņi, tostarp populārie kupletisti, dziedot kuplejas, stāstot humoreskas un
asprātīgus feļetonus par aktualitātēm un darot vēl visu ko. Tādā veidā kinoteātri varēja
uzturēt prestižu un piesaistīt aizvien lielākas skatītāju masas. Divertismentos
uzstāties aicināja pat ārzemju slavenības.
Kino bija arī pirmā vieta, kur Āre
tā īsti dabūja pieredzēt cenzūru. Tas ir, kinocenzūru. Uzskatīja, ka tolaik pavisam
jaunais un pārgalvīgu ātrumu uzņēmušais kino fenomens var aizraut latviešu tautu neceļos.
Filmas pirms izrādīšanas bija jāpārbauda un, ja nepieciešams, jācenzē. Šajā
svarīgajā darbā – stutēt tautas morāles mugurkaulu – varēja palīdzēt arī
jebkurš ierindas pilsonis un iesniegt sūdzības par kino redzēto. Beigās gan izrādījās, ka daļa no šīm pretenzijām nemaz nebija saistītas ar izklaides saturu un pašas bija visai komiskas,
piemēram: “Filmas galvenās lomas tēlotājs izskatās nepazīstams” vai “Kinematogrāfā
daudz blusu”.
Tā kā divertismenti bija daļa no
kino programmas, cenzēja arī tos. Uzstāšanās saturs bija jāpārraksta ar
rakstāmmašīnu un jāiesniedz izvērtēšanai kino cenzūras kolēģijai. Protams,
“gadījās”, ka cenzūrai iesniegtais teksts bija pazaudējis atsevišķus skanīgākus
vai sulīgākus vārdus, ko publikas ausis gan vēlāk tomēr dabūja baudīt. Te gan
jāpiebilst, ka divertismenti sava dažbrīd ļoti brīvā rakstura dēļ bija dabūjuši
trūkties jau agrāk. 1921. g. tos aizliedza. Gan ne uz pārāk ilgu laiku, jo pēc
vairākkārtējiem divertismentu mākslinieku lūgumiem, iekšlietu ministrs tiem kinoteātros
ļāva atgriezties. Taču šoreiz jau cenzūras pavadā.
Kur tad bija Āres problēma? Slavenajam kupletistam patika asprātīgi pacilāt
lielās politikas notikumus. Viņa satīriskās kuplejas
laikrakstos kā ar nātrēm nopēra daudzus. Arī radiofonā gāja cauri viss kaut kas.
Taču tas, ko drīkstēja stāstīt 60 000 radio abonentu, krietni mazākajai
kino publikai un cenzūrai bija par šerpu. 1934. gada 7. februārī no programmas tika svītrotas
divas Āres kuplejas: “Vai zini zemi?” un “Lēni viļņo Daugaviņa”. Vai Āres tekstos
bija ieķērušās kādas rupeklības? Pornogrāfiskas ainas? Varbūt aicināts uz
valsts iekārtas maiņu? Vērtējiet paši:
Vai zini zemi,
partijas, kur korupcijā zeļ?
Kur kurpnieku un
skroderi par lielu vīru ceļ.
Kur neprasa, ko spēji
tu, cik attīstīts tev prāts
Tik stājies partijā,
un ceļš būs rozēm klāts.
Šo zemi zinu, jā
nudien,
Bet ja to vārdā
sauktu
Varbūt tad kādu jauku
dien’
Uz centrālo es
brauktu!
Vai zini zemi,
nodokļi, kur tautas plecus spiež
Bez apdomas un
sajēgas, kur miljonus sviež?
Bet tautu, to tik mierina:
Drīz dzīve salda kļūs –
Kad katrā pagastā tur
cukura fabrika būs!
Āres gadījums nebija nekāds izņēmums
vai politiska atriebība. Kino bija jāuzmanās jebkuram. Piemēram, 1928. gadā trūkties
dabūja kupletists Jānis Reinholds par savu spārnoto teicienu: “Saeimā kreisie
spļauj uz labiem, un šmuce paliek centrā.”
Tāds bija Jānis Āre. Neviens viņu neierindos starp latviešu dzejas vai mūzikas dižgariem. Viņa personai vairāk ir vēsturiska nozīme – kā spilgtam tā laikmeta kultūras simbolam. Viņš arī nebija ne pirmais, ne vienīgais latviešu vieglās izklaides meistars. Ar kupleju rakstīšanu aizrāvās jau Juris Alunāns. Šlāgerus un vieglā humora šovus starpkaru Latvijā piedāvāja daudzi. Tādi kā Roberts Vizbulis (viņš arī zināms kā Uztuptēvs un Zemgals-Ņirga), Brāļi Laivenieki, Brāļi Ošlapiņi, Brāļi Klaidoņi un vēl visādi radu rakstiem saistīti un nesaistīti ansambļi. Tolaik tā dēvētas “Mazās skatuves” darboņu netrūka. Šī izklaides niša ļoti sekmīgi konkurēja ar operu un lielajiem teātriem. Vienkāršajam darba cilvēkam šādu saturu bija uztvert vieglāk kā “lielo mākslu” uz lielās skatuves. Turklāt, ejot uz operu un teātriem, vajadzēja piedomāt pie tualetēm jeb ģērbšanās etiķetes. Turpretī tādu vieglās izklaides pasākumus kā divertismenti skatītāji varēja baudīt, sēžot virsdrēbēs un galošās.
Jā, var teikt, ka tā bija tikai tāda vieglā izklaide – pašdarbnieki, diletanti, kas priecēja vienkāršu publiku ar vienkāršu humoru. Ne tur kārtīgi dzejnieki, ne mūziķi, ne aktieri. Ne tur nopietna māksla, ne tur dziļa jēga. It sevišķi, ja ņem vērā, ka Āre un citi kupletisti brauca ierakstīt plates uz Vāciju, kur pavirši pārtulkoja tur dzirdētos meldiņus (vēlāk gan nodibinoties pašmāju Bellaccord studijai, iedziedāt plates varēja šeit uz vietas). Taču lai arī cik viegla izklaide un attieksme pret mākslu tā nebūtu, tomēr tā bija pietiekoši pamatīga, lai iespiestu pēdas mūsu kultūras vēsturē. Nu, piemēram, kurš nav dzirdējis par Brāļiem Laiviniekiem? Vai par slaveno dziesmu, kas godina mūsu dižāko soļotāju Jāni Daliņu “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”. Tās autors – Jānis Āre. Pat Aspazija, šķiet, spēja novērtēt Āres talantu. Mūsu leģendārā dzejniece aizrāvās ne tikai ar “lielo mākslu”, bet arī ar epigrammām – satīriskiem dzejolīšiem. Šajā sakarā 1930. gadā klīda valodas, ka kādas savas epigrammas pirmo pantu “Ak, donna Klāra, tu esi kā nāra” viņa ir “aizņēmusies” no Jāņa Āres repertuāra…