Maratonpeldējumi Latvijā – šķeļam viļņus Daugavā, jūrā un “Lamanšā”

Dalībnieki metas ūdenī

Vilnis pacēla motorlaivu teju stāvus gaisā. Vīri kopā ar buljona pudelēm sabira laivas pakaļgalā. Atšķirībā gan no līdzpaņemtā spēka dzēriena komandai izdevās iekrampēties laivas dibenā ar visām četrām kā zirnekļiem istabas kaktā. Tikmēr buljona pudeles viena pēc otras, guldzot pārlēca laivas malai un nozuda melnajā ūdenī.

“Nu jau ir par traku! Šitā mūs igauņi dabūs vilkt ārā ar tīklu!” protestēja Mauriņš.

“Pats jau arī vairs netiek uz priekšu!” caur zobiem izgrūda Jege, ar galvu pametot uz vēja uzarto ūdensklāju laivas priekšā. “Kuļas kā pīle pa dūņām. Es viņam teicu, ka pie tādiem viļņiem mēs griežam riņķī!”

Pavadītāju rūkšana bija visai pamatota. Siksna bezcerīgi šūpojās bangās kā boja, kam mūžam lemts dancot apkārt enkura ķēdei. Ja pirmajos kilometros Latvijas rekordistu nenoķertu neviena līdaka, tad tagad viņš pat lāgā nejaudāja ievilkt gaisu – bangas neatslābstoši centās peldētāju pabāzt zem ūdens.

Kā kolēģus saklausījis, Siksna apgriezās pret laivu.

“Es kāpšu atpakaļ!”

Taču jūra mētāja mazo laiviņu tā, it kā gribētu nokratīt sev no muguras. Tuvoties tai nozīmēja riskēt pakļūt zem metāla korpusa. Jāmēģina tomēr bija. Siksna rāvās uz priekšu, bet laiva niķīgi pasitās sāņus un iebelza peldētajam tā, ka pagāja brīdis, kamēr Siksna atkopās no negaidītā sveiciena.

“Galva vēl ilgi zvanīs pēc šitā...”

Arnolds Siksna

    Tajā septembra dienā pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem mūsu peldmeistars Arnolds Siksna pieveica deviņus kilometrus. No trīsdesmit četriem, kas šķir Latviju no Igaunijas. Tolaik Irbes šaurumu starp Kolku un Sāmsalu dēvēja arī par Latvijas Lamanšu. Mūsu lamanšs gan bija par sešiem kilometriem šaurāks nekā tā slavenais vārda brālis, kas apkampj Francijas ziemeļu piekrasti. Tas gan nevienu neuztrauca. Tieši otrādi – šāda attāluma pārvarēšana peldus būtu Eiropas līmeņa sasniegums, kas prasītos pēc turpinājuma. Ja varam pieveikt savējo, tad nākamais noteikti būtu jāņem īstais Lamanšs! Siksna to mēģināja izdarīt 1932. gada 6. septembrī. Tas gan nebija ne pirmais, ne pēdējais, nedz arī skaļākais mēģinājums. Taču Latvijas Lamanšs bija loģisks turpinājums tam, kam saknes tika izdzītas jau piecus gadus agrāk...

1927. gada augusta beigās tā laika ietekmīgais laikraksts “Pēdējā brīdī” izsludināja peldēšanas sacensības. Nē, tā nebija vienkārši vēderu mērcēšana peldētavā pie Pontontilta. Šis bija maratonpeldējums! Tam laikam kaut kas vēl nebijis un grandiozs. Vismaz Latvijai. Ārzemēs šādi gargabalu peldējumi tolaik bija modē. Un, kas populārs ārzemēs, tas noteikti jāatkārto arī šeit uz vietas! Un kāpēc gan ne? Pašmāju peldētāju netrūka. Un arī distance tika izvēlēta cienījama – 26 kilometri – no Rīgas līdz Majoriem. Peldējumam pieteicās 16 Latvijas garo distanču peldētāji – 14 kungi un divas dāmas.

Tiesneši mēra ūdens temperatūru

No svētdienas peldētājiem līdz rūdītiem amatieriem

Svarīgi piebilst, ka ne visi viņi bija olimpisko rekordu plēsēji. Godīgi sakot, šie bija amatieri, kam peldēt patika, taču neviens no viņiem ar to nepelnīja ne maizi, ne desu. Tik garu distanci iepriekš bija peldējis tikai retais. Piemēram, sacīkstēm pieteicās kārtībnieks A. Rozenbergs, kurš, kā pats teicās, nemaz neesot garo distanču peldētājs. Cits vietējais peldēšanas spīdeklis, Smagars, bija atslēdznieks, Rūdolfs Jirgensons – fotogrāfs. Žurnālists Smirnovs vispār nebija ne trenējies, ne domājis piedalīties, bet krita par upuri kolēģu jokam – viņu peldējumam pieteica pašam nezinot. Abas dāmas bija vien 17 un 18 gadus vecas meitenes bez jebkādas gargabalnieku pieredzes, kuras, lai arī skatītājiem nepazīstamas, iznākot uz starta, saņēma vislielākās ovācijas. Sacīkstēm pieteicās arī kāds nezināms peldētājs no Majoriem, kurš savu personību paturēja noslēpumā. Vārdu atklāšot tikai tad, ja izdosies sasniegt mērķi. Viņam piešķīra zīmīgo 13. numuru. Laikam jau peldētājs par to bija uzzinājis, jo uz startu tā arī neieradās. Varbūt vienīgi policijas skolas kancelejas ierēdnis Arnolds Siksna bija vistuvāk profesionālim mūsdienu izpratnē, jo peldēšanas treniņu dēļ bija pazaudējis vismaz divus universitātes gadus.

Skatītāji uz tvaikoņa “Pēdējā brīdī”

Burzma krastā, Venēcija Daugavā

Peldētāju nebija daudz, taču to atsvēra milzīgā sabiedrības interese. Un ne jau tikai radi un draugi, kas bariem spiedās iekšā peldētavā, daži vēl pēdējā brīdī mēģinot savējos atrunāt. Blakus uz Pontontilta bija sanākuši vairāk nekā 10 000 skatītāju. Arī abi Daugavas krasti bija kā nosēti ar ziņkārīgajiem. Uz ūdens nebija vietas ne bojai, ne glābšanas riņķim. Kā todien rakstīja prese, Daugava atgādināja Venēciju. Izbārstīti kā pēc sprādziena, visās malās ūdenī šūpojās lielāki un mazāki peldlīdzekļi: airu laivas, motorlaivas, velkoņi, tvaikoņi. Ar ziņkārīgajiem, ar pavadītājiem, ar fotogrāfiem. Galvenais no tiem – velkonis “Ārija” ar tiesnešu kolēģiju. Protams, arī īpašais pasažieru tvaikonis “Pēdējā brīdī”, kurš gāzās apkārt no interesentiem, un, protams, sakaru motorlaiva. Tai gan bija daudz uzdevumu – ziņu sūtīšana atpakaļ uz Rīgu, peldētāju barošana un nogurušo dalībnieku uzņemšana. Peldētājus izvadīt no starta ar maršu bija ieradies arī policistu orķestris.

Skatītāji uz Pontontilta

Starta šāviens norībēja 9.45. Peldētāji no starta laivām metās ūdenī. Tiešraides no gaisa tolaik vēl nebija, tāpēc daudzi no skatītajiem sekoja peldētājiem pa krastu. Gar Daugavu apdzīvotās vietās bariem salasījās vietējie iedzīvotāji un jūsmīgi dzina dalībniekus uz priekšu ar uzmundrinošiem saucieniem. Tikmēr tiesnešu kuģis un sakaru motorlaiva kā bultas skraidīja no viena peldētāju karavānas gala uz otru. Pēdējā arī nemitīgi piestāja krastā, lai pa tālruni ziņotu sacīkstes rezultātus uz Rīgu un Majoriem. Pasažieru tvaikonis “Pēdējā brīdī" uzmundrināja peldētājus ar mūziku un skaļām rīklēm. Arī par peldētāju izsalkuma remdēšanu bija padomāts. Visas distances garumā dalībniekiem piedāvāja ēdienus un dzērienus. Kuģa katliņā vārījās kakao un buljons. Bija Ķuzes šokolāde un biskvīti, neizpalika sviestmaizes, liķieri un konjaks.

Lai arī amatieri, visi nopeldēja tiešām pieklājīgu distanci, taču ūdens temperatūra un krampji darīja savu. Pirmais pēc 23 minūtēm sliktās pašsajūtas dēļ izstājās Kozlovskis. Pēc stundas un piecām minūtēm – pati jaunākā sacīkstes dalībniece – 17 gadus vecā Otīlija Ozoliņa. Ar nelielām atstarpēm viņiem sekoja arī citi. Izkāpuši vai izvilkti no ūdens, peldētāji ērti iekārtojās pavadošo kuģu kajītēs, sildījās, dzēra tēju un iestiprinājās. Sacīkstei ritot, daži no viņiem jau bija tā atspirguši, ka gribēja no jauna mesties ūdenī. Jirgensons tā arī izdarīja un vēl vairākus kilometrus nopeldēja bez pavadoņa.

Peldējums beidzies Polavošņikovai, Otīlija Ozoliņa jau laivā

Pēc divarpus stundām ūdenī bija palikuši vien Siksna, Breslavs, Smagars un... žurnālists Smirnovs. Pēdējais, kurš par savu piedalīšanos uzzināja tikai tā rīta laikrakstā, visiem par pārsteigumu ļoti cienīgi turējās ceturtajā pozīcijā. Lai arī dalībnieku skaits saruka, satiksme uz ūdens kļuva tikai blīvāka. Jau tā iespaidīgajai kolonnai pievienojas vēl vesela rinda privāto laiviņu, kas sekoja vadošajiem peldētajiem. Ap Breslavu un Siksnu vien riņķoja kādas divpadsmit laivas.

Pēc desmit stundu peldēšanas padevās Smirnovs. Brīdi pēc tam “uzdeva” Smagars un tad “krita” arī Breslavs. Palika tikai Siksna. Pusdeviņos vakarā, sasniedzot Lielupi, tumsas dēļ peldējumu pārtrauca. Gandrīz 11 stundās Siksna nopeldēja vislielāko attālumu — 25 kilometrus. Lai arī Majori palika nesasniegti, Siksnu pamatoti atzina par sacīkstes uzvarētāju.

Angļu lidotājs lidodams pār Rīgu: “Arī viņiem Lamanšs un Lamanša pārpeldētāji?”

Baumas par šmaukšanos un kaitniecību

Neviens lielāks notikums neiztiek bez skandāliskas šļakstīšanās presē. Šoreiz ūdens tika saduļķots ap abiem peldējuma līderiem – Siksnu un Breslavu. Jau Uz tvaikoņa “Pēdējā brīdī” varēja manīt, ka pasažieri bija sadalījušies divās diezgan naidīgās nometnēs. Viena daļa jūsmoja Par Breslavu, bet otri – par Siksnu. Acīmredzami neapmierināti ar peldējuma iznākumu, Breslava līdzjutēji izplatīja baumas, ka Breslavs it kā neesot ticis barots. Treneris un instruktors Miezītis vēlāk “Pēdējā brīdī” to atspēkoja, plaši skaidrojot, ka Breslava asistentiem esot dots viss, ko prasījuši – gan šokolāde, gan biskvīti, gan arī konjaks.

Tāpat sūdzības bija par to, ka Siksna esot “šmaucies” pie Buļļupes, kur pusotra kilometra platībā bija izmesti zvejnieku tīkli. Kamēr pārējie peldējuši apkārt, viņš esot izlīdis tiem pa apakšu. Siksna tik tiešām šeit izrādījās veiklāks un tādējādi apdzina otrajā vietā esošo Smagaru. Vēlāk netālu no Lielupes Breslavs bija iepeldējis stiprā straumē un kādu laiku netika ārā. Tas ļāva Siksnam līderi noķert. Protams, vēlāk šis apstāklis tika kārtīgi apviļāts jau tā iekarsušajās mutēs. Te gan vainojami bija Breslava asistenti, kuri nebija pratuši peldētāju vadīt.

Klīda arī baumas par sabotāžu otrā virzienā. Siksnu īslaicīgi esot pavadījusi kāda laiva ar trim Breslava atbalstītājiem, kuri Siksnu aizskāruši vārdiem, braukuši viņam priekšā un “pieganījuši ūdeni, kur Siksnam vajadzējis peldēt”. Pats Siksna gan nevēlējās par to plaši izteikties, vien piebilstot, ka “[peldējums] sacēla tik daudz trokšņa, sajauca prātus, pamudināja dažus manus pretiniekus ķerties pie negodīgiem līdzekļiem”...

Balvas uzvarētājiem

Siksna peld atkal

Jā, Siksna bija sacīksti uzvarējis. Kristāla vāzi apbalvošanas ceremonijā Esplanādē saņēma. Zobu pastas firmas Chlorodont sudraba kausu arī. Bet rūgtums palika. Kā viņš izteicās presei: pats galvenais – distance netika pieveikta. Ne tāpēc, ka viņš nevarētu. Sacīksti pārtrauca tiesneši. Siksna par spīti tumsai bija gatavs viens pats turpināt līdz Majoriem. Tas viņu nelika mierā. Tāpēc nākamajā gadā Siksna mēģināja atkal. Divreiz. Pirmajā piegājienā 6. augustā peldētājs vienatnē sešas stundas cīnījās ar spēcīgo pretvēju no jūras un lielajiem viļņiem līdz izlēma mest mieru. Šoreiz tikai līdz Vecmilgrāvim...

Otrajā reizē Siksna pastiprinājās ar citu pieredzējušu peldētāju – Rovēderu. Abi gan no paša sākuma nebija diez ko pārliecināti, vai kaut kas no tā vispār sanāks. Lieta tāda, ka 1928. gada augusta beigas nebija izdevušās un ūdens temperatūra Daugavā un jūrā bija zem 12 grādiem. Tāpēc abi peldētāji toreiz nosprauda diezgan pieticīgu mērķi – sasniegt 20 km attālo Bolderāju. Ja laika apstākļi un ūdens būšot sevišķi labvēlīgi, tad peldēšot tālāk pa jūru līdz Majoriem. Diemžēl peldētāju intuīcija bija nekļūdīga – stiprā vēja un lielo viļņu dēļ peldējumu nācās pārtraukt pie Mīlgrāvja.

1929. gada augustā Siksna ar Smagaru, brāļiem Breslaviem un vēl vairākiem peldētājiem šo pašu maratonu centās pieveikt atkal. Šajā reizē līdzīgi kā 1927. gadā tika norīkots pasažieru tvaikonis, lai paši karstākie peldēšanas mākslas baudītāji varētu sekot līdzi izrādei kā no ložas. Diemžēl baudījums nebija pilnīgs, jo neviens no dalībniekiem mērķi nesasniedza.

Ja nav lemts, tad nav lemts, jāmeklē citi apvāršņi. To arī Siksna darīja un ziemeļrietumu pamalē ieraudzīja Latvijas Lamanšu. Tas gan nebija nekāds pārsteigums vai nejaušība, jo katrs sevi cienošs gargabalnieks par to kādā brīdī bija domājis. Kur nu vēl tāds atlēts kā Siksna, kura mūža sapnis bija pārpeldēt īsto Lamanšu. Starp citu, tieši pēc Irbes šauruma pievarēšanas viņš bija nodomājis doties uz Franciju. Diemžēl, kā zinām no šī raksta ievada, tas neizdevās, un līdz ar to turpinājums nesekoja.

1929. gada Rīga-Majori maratona peldētāji pirms starta

Pie apvāršņa uzpeld Saulītis

1927. gada slavenajā maratonā piedalījās viss Latvijas peldēšanas zvaigznājs. Izņemot vienu spīdekli. Atvaļinātais armijas seržants un pasaules apceļotājs Pēteris Saulītis tajā laikā bija sacīkstēs Rumānijā, kur šķēla Donavas viļņus. Tā nu Rīgas-Majoru izaicinājums viņam gāja secen. Atgriežoties Latvijā, Saulītis metās izlieto sasmelt. 1929. gada jūnijā viņš sekmīgi veica maratonpeldējumu no Ikšķiles līdz Rīgai – kopā 36 kilometrus. Nedēļu vēlāk viņš nopeldēja 20 km distanci no Rīgas līdz Saules dārzam Ķīšezerā. Izklausās iespaidīgi? Tikai ne Saulītim. Viņam šie peldējumi bija vienkārši treniņš, lai sagatavotos Latvijas Lamanšam.

Nebūs pārspīlēts, ka Saulītim jūra tik tiešām bija līdz ceļiem, jo tolaik neviens peldētājs ko tādu vēl nebija uzdrīkstējies. Lai arī laika ziņas neko labu nesolīja, Saulītis pie sava mērķa turējās tā, ka pirkstu kauliņi metās balti. Viņš gan nebija vienīgais tāds trakais. Kara ministrs Ozols to visu uztvēra pilnīgi nopietni. Tā kā tajā laika minētajā rajonā bija plānots atrasties dažiem Latvijas kara eskadras kuģiem, tad jūrniekiem tika uzdots sniegt peldētājam visu iespējamo palīdzību.

Saulītis tikko pievarējis 36 kilometrus Daugavā

Jau uzkāpjot uz kuģa Bolderājā, varēja noprast, ka labi nebūs, – klājs cilājās ne pa jokam –, taču Saulītim “dūša kā miets”. Pieredzējušie jūrnieki gan smīnēja bārdā, bet vai tad tādas sīkas Neptūna kaprīzes apturēs gadsimta peldējumu? Kuģis ar peldētāju, tā pavadītājiem un “Jaunāko ziņu” korespondentu spītīgi izbrauca uz Kolku. Diemžēl laiks labāks nekļuva, brāzmas pieņēmās spēkā un jautrās sarunas pamazām pieklusa. Viens no pavadītājiem pat dabūja otru reizi apskatīt savas vakariņas. Tā nu ar samirkušām drēbēm un pustukšu dūšu visi piekrita atgriezties Bolderājā un nedaudz nogaidīt. Taču laika prognozes no Kolkas raga nekādu miera ostu drīzumā nesolīja. No līdzpaņemtā provianta arī nekas daudz nebija palicis. Tā nu neatlika nekas cits, kā peldējumu atcelt. Līdz nākamajam gadam.

Izgudrotājs no Ventspils pret jūru

1934. gadā dīrāt šo teiksmaino jūras briesmoni pieteicās galdnieks Indriķis Grīnbergs no Ventspils. Viņš ieradās laikraksta “Ventspils balss” redakcijā un nodemonstrēja zivs skeletam līdzīgu koka un finiera konstrukciju. Tās mērķis – atvieglot noturēšanos virs ūdens. Tā varot peldēt dienām! Nevarētu teikt, ka rupji sanaglotais rāmis redakcijā izsauca lielu sajūsmu vai interesi. Vieglu smīnu gan. Taču ar to nekas nebeidzās. Pēc pusstundas Grīnbergs zvanīja laikrakstam, nu jau manāmi uztraukts: kāpēc nesūta fotogrāfu, viņš tūlīt peldēšot! Nu tad jau jāiet skatīties. Ierodoties pludmalē, laikraksta žurnālists un fotogrāfi satika izgudrotāju pusnosalušu un trīcošu. Neesot spējis sagaidīt presi, tāpēc jau bijis ūdenī. Bet nelaime – peldlīdzeklim atplīsis viens spārns. Sīkums! Aparāts turpat uz vietas tika sanaglots un atkal gatavs peldējumam! To gan nevarēja teikt par pašu izgudrotāju, kuram klabēja zobi vēl no pirmā mēģinājuma. Lai audzētu drosmi un ķermeņa temperatūru, Grīnbergs izmeta pāris riņķus pa kāpām, un no jauna brida ūdenī. Fotogrāfi knipsēja un Grīnbergs peldēja, taču pēc pāris viļņiem izgudrotājs pēkšņi izslējās ūdenī stāvus, bēdīgi paceļot savu izgudrojumu gaisā – pārlūzis uz pusēm...

Peldētāji pirms starta ierīvējas ar zosu taukiem

    Trīsdesmito gadu vidū maratonpeldējumu uzplūdi pamazām noplaka. Latvijas Lamanšs tā arī netika pieveikts. Ne no vienas, ne otras Irbes šauruma puses. Jā, mēģināja arī igauņi. Skaļākais pieteikums – Narvas pilsētas mērs Lucs 1933. gada jūlijā. Sākums, kā jau visiem, bija dūšīgs, bet pēc pieciem kilometriem Lucs sāka žēloties, ka salst, un lūdza pavadoņus viņu iecelt motorlaivā.

Arī līdz Majoriem tā arī neizdevās aizpeldēt. 1927. gada maratona mērķi vēlreiz centās sasniegt 1930. gada augustā. Gan ne pa ierasto maršrutu. Šoreiz bija paredzēts peldēt no Majoriem pa Lielupi līdz jūrai un tad atpakaļ pa jūru atgriezties Majoros. Apmēram 25 km distance. Kā jau maratonpeldējumiem ierasts, starta diena izvērtās par dabas stihiju. Visu dienu lija un jūrā plosījās vētra. Arī Lielupe raustījās kā zemestrīcē. Tiesneši grozīja galvas, bet peldētāji bija nesatricināmi. Vieglāk būtu atlikt pasaules galu kā kārtējo maratonpeldējumu uz Majoriem! Piedalījās septiņi peldētāji, ieskaitot jau pazīstamo Rovēderu un brāļus Breslavus. Taču šoreiz neviens no skaļajiem vārdiem izcelties nespēja. Vienīgais, kurš sasniedza jūru, bija students Šneiders. Ņemot vērā augstos viļņus, tiesneši mainīja maršrutu, liekot peldēt atpakaļ. Šneiders ūdenī pavadīja gandrīz četrpadsmit stundas, taču finišu nesasniedza. Peldējumu pārtrauca tumsas dēļ.