Mūžīgi asiņojošā Rīgas satiksmes artērija – Pontontilts

Ir tādas inženierbūves, kam jāsagrūst jau uz rasējumu dēļa. Tām jāsabirzt grafīta putekļos zem dzēšamās gumijas svara un jāļauj ieslīdēt atpakaļ autora fantāzijā. Pretējā gadījumā šādi rasējumi izdzen pavisam reālus pāļus un izaug par satiksmes problēmu tūkstošiem cilvēku. Un, ja šai inženierbūvei paredzēta vitāli svarīga loma, tad ar to būs jāsadzīvo ikdienā, gadu desmitiem bremzējot pilsētas attīstību. Viena tāda inženierbūve 19. gadsimta beigās ieķērās Daugavas krastos – Rīgas Pontontilts.

Nepatstāvīgais tilts

Nu, nebija tā, ka tik nozīmīgam projektam inženieri meklēja palīgskolā un būvmateriālus saslaucīja no atgriezumiem kokzāģētavā. Nē, Pontontilts bija tiešām pieklājīga inženierbūve, par kuru interesi izrādīja tuvu un tālu – tilta tehnisko dokumentāciju vēlējās saņemt Tomska, Čerņihiva, Sevastopole, Stokholma, Tiraspole, Arhangeļska, Rostova un citi. Visa problēma slēpās tajā, ka tiltam vienkārši nebija palaimējies piedzimt ar pareizajiem gēniem. Ja blakus stāvošais Dzelzs tilts (mūsdienās saglabājušies tikai balsti blakus Dzelzceļa tiltam) bija tik tiešām īsts, stingras konstrukcijas tilts, par ko Rīgas iedzīvotāji bija sapņojuši vienmēr, tad Pontontilts bija… ķēdē sakabinātas laipas, kas turējās uz tādiem kā uzbarotiem pludiņiem laivas formā, ko sauca par pontoniem. Vārdu sakot, tilts bez mugurkaula, kam nācās šūpoties līdzi upes viļņiem un dabas untumiem. Tilta aizstāvībai gan jāpiebilst, ka pastaiga pa šo pāraugušo kuģu piestātni neatgādināja ķepurošanos pa airu laivu. Tādas vaļības atļautas netika. Par kārtību gādāja ķēdes ar enkuriem, ko ūdenslīdēji nostiprināja Daugavas gultnē. Tāpēc “kūkumus” tilts mest nemēdza. Nu, gandrīz nekad. Vienu otru spējīgāku vējeli Pontontilts izturēja, un braukt pa to brauca taču pat tramvaji!

Tātad tilta pienākumus Pontonnieks pildīja – krastus savienoja, gan vieglākus, gan smagākus transportlīdzekļus noturēt spēja un kā akordeons neļurkājās. Tad, par ko bēda? Tiklīdz Daugava pārvilkās ar ledu, tā tilta dienas bija skaitītas. Nē, ne jau pats ledus bija problēma, bet gan tā iešana. Kad vien laiks palika “mīksts”, Daugava tiecās atbrīvoties no liekā svara, izvadot ledu jūrā. Parastam tiltam to visu izlaist cauri nebūtu nekas ārkārtējs. Taču, ja guli gandrīz vai uz ūdens virsmas un mugurkaula vietā tev ir virknē sasietas laivas, tad atkušņa lavīnu ir tikpat grūti panest kā pirmajam ledum labi paēdušus bļitkotājus. Pontontiltam nācās vien kāpt no upes ārā. Tilts bija jāizņem.

Nepastāvīgais tilts

Tas nebija kaut kas ārkārtējs vai gadsimta notikums. Sak, ja pamirkšķināsi, palaidīsi garām. Tiltu izņēma katru gadu. Un ne vienu reizi vien. Tiklīdz laiks ziemā palika siltāks – novembris tas vai janvāris –, Daugavas augštecē parādījās vižņi un Daugavā pie Pontontilta – velkoņi. Šie mazie censoņi bija tilta pirmā un pēdējā aizsardzības līnija. Kuģīši centīgi skraidīja šurpu turpu starp abiem tiltiem, laužot ledu un kliedējot vižņus. Vienmēr bija cerība, ka velkoņu dūre izrādīsies pārāka par ledus spēku. Diemžēl vairumā gadījumu ar to līdzēts nebija. Ledus glumās miesas bezkaunīgi gūlās pontoniem virsū, draudot tiltu pārraut un aiznest sev līdzi. Šādos gadījumos Pontontilts bija jāizārda pa posmiem un jāaizvelk uz Andrejostu aiz AB dambja. Tur pa ledus iešanas laiku arī notika remontdarbi, ja tādi bija vajadzīgi. Visbiežāk tas aprobežojās ar pontonu krāsas atjaunošanu un uzdošanu pa galvu kādai vaļīgākas uzvedības naglai. Taču pēc atsevišķām asiņainākām sadursmēm ar ledus valni bija vajadzīga reanimācija – nācās “atdzīvināt” veselus tilta posmus. Viena no reizēm, kad Pontonnieku vajadzēja saukt atpakaļ no viņpasaules, bija pēc katastrofas 1927. gada 22. novembrī.

Šajā video redzams, kā Pontontiltu ieliek. 

1929. gada martā ledlaužu trūkuma dēļ Pontontilta glābšanai nolīga 300 bezdarbniekus

Tilta posms ceļā uz Andrejostu

Velkoņi tur Pontontiltu

Pontontilts aiziet jūriņā

Nekas neliecināja, ka šis atkusnis gribēs izcelties. 20. novembrī Daugavā parādījās vientulīgi peldoši ledus gabali. Kā jau atkušņiem pierasts. Taču nākamajā dienā vižņi jau bija aizsprostojuši visu upi no Jumpravmuižas (mūsdienās Rumbula) līdz Mīlgrāvim. 22. novembra rītā Daugavā izbrauca velkoņi, lai iztīrītu upi starp abiem tiltiem. Ap trijiem dienā no Jumpravmuižas ziņoja, ka ledus masas sākušas kustēties. Laika bija atlicis maz. Straume bija pieņēmusies spēkā, un vējš centās neatpalikt. Lai arī cik čakli velkoņi nestrādātu, darba apjoms bija pārāk liels. Tikai pusstundu vēlāk ledus vaļņa spiediens sasniedza maksimālo robežu – pārtrūka divas pontonu ķēdes pašā Daugavas vidū. Tilts ieliecās visā garumā. Tobrīd uz tā vēl atradās vairāki vezumi, autobusi un tramvaja vagoni. Gājēju starpā izcēlās panika. Cilvēki metās sasniegt krastu. Ar lielām pūlēm tramvaji vagoni tikai atvilkti uz Centra un Pārdaugavas pusi. Satiksmi pārtrauca. Taču lielais fināls vēl bija tikai priekšā. Ledus masas nebija nākušas visu garo ceļu, lai paglāstītu tiltu un prātīgi izslīdētu pa spraugām. Tā vietā vižņu tarāns ar visu svaru iegūlās tiltā. Nakts vidū Pontontilts pēdīgi piekāpās dabas pārspēka priekšā. Pārtrūka vēl divas ķēdes, un straume aiznesa vienu posmu, laternām līgojot. Īsu brīdi pēc tam padevās otrais un tad arī trešais posms. Tiltam draudēja vakars uz ezera. Nekavējoties sākās tā izjaukšana, piedalījās 12 velkoņi. Daži no tiem pagāja zem tilta, lai izspiestu tur iestrēgušos ledus gabalus un atbrīvotu jau dažus gaisā pacēlušos tilta posmus. Nākamajā dienā četri velkoņi, tostarp jaudīgākais Latvijas ledlauzis “Lāčplēsis”, devās zvejot trīs jūrā ieskalotos posmus. Par laimi, visu trijotni izdevās notvert, pirms vētra tos izsvieda Igaunijas krastā. Tikmēr citi velkoņi vāca kopā pārējās tilta daļas, ko ledus bija izmētājis kur nu kuro visā upes platumā. 1927. gada 22. novembris izrādījās liktenīgs 9 tilta posmiem.

Viens no 1927. gada katastrofā bojātajiem posmiem

Mēģina nogremdēt vēl pirms pabeigšanas

Šis nebija pirmais gadījums, kad atkusnim izdevās Pontontiltu tā kārtīgi paretināt. Pirmo reizi tiltam zobus izsita jau 1899. gadā – tikai trīs gadus pēc atklāšanas. Pēc tam – 1913. gadā. Tad pavisam neilgi pēc 1927. gada katastrofas, 1932. gada decembrī, Pontontilts atkal pazaudēja trīs posmus, kurus gan velkoņiem izdevās noķert vēl Daugavā. Šeit nu izspraucas jautājums – ja jau Pontontilts bija tik nepastāvīgs un nepatstāvīgs –, kāpēc tādu vispār būvēt? Kāpēc katru gadu riskēt vairākas reizes nogriezt Pārdaugavu no Centra, likt rīdziniekiem zaudēt kaudzi naudas un laika? Kas bija šī mūžīgā pagaidu tilta priekšrocība? Cena. Būvēt pilnvērtīgu mūra tiltu ar balstiem būtu izmaksājis aptuveni piecas reizes vairāk. Uzskatīja, ka tas izskalotu pat bagātās Rīgas maku. Pontontilts uz papīra izskatījās gana pārāks par veco Plosta tiltu, tāpēc tajā saskatīja labu iespēju modernizēt pilsētas infrastruktūru par puscenu. Savā ziņā jau domniekiem bija taisnība: Pontontilts pilnīgi noteikti bija augstāka līmeņa tilts (atšķirībā no Plosta tilta, kas gulēja ar vēderu ūdenī, Pontonnieks būtu vienā augstumā ar krastu) – vezumiem nebūtu jācīnās ar nogāzi, rāpjoties no tilta krastā. Tas atvieglotu arī plostnieku dzīvi – tiltam varētu tikt cauri jebkurā vietā nevis kā iepriekš tikai pa tilta vārtiem. Kas arī nozīmētu to ka, tilts strādātu visu laiku – plostu dēļ nevajadzētu pārtraukt satiksmi.

Vispār jau argumenti liek piekrītoši ņurdēt un dziļdomīgi māt ar galvu, taču jau īsi pēc būvdarbu uzsākšanas zem pārliecinošā atbalsta sāka ņirbēt šaubu vilnīši. Vairāki domnieki publiski uzstājās pret Pontontilta projektu, aicinādami būvdarbus pārtraukt. Vēlāk domes sēdēs iebildumu jūra mētāja pontonus jau visai neganti. Iznira viedoklis, ka šo tāpat kā Plosta tiltu pavasaros vajadzēšot izņemt un satiksmi pārtraukt. Ledus iešana tiltu varētu salauzt un ienest jūrā. Nu jau krietna daļa domnieku sprieda, ka vienreizēja lielāka naudas izdošana par pastāvīgu tiltu ilgtermiņā būtu izdevīgāka nekā nemitīgie tēriņi gadu no gada par tilta izņemšanu un labošanu. Tikmēr Pontontilta aizstāvji, ar izbailēm vērojot viļņošanos ap viņu lolojumu, izmisīgi ķērās pie tādiem slideniem argumentiem kā: pastāvīga tilta būvei vajadzētu atsavināt lielas zemes tirgotājiem un kuģu piestātnei, ka arī būtu vajadzīga ievērojama krasta paaugstināšana. Un, protams, kā āmen baznīcā tika piesaukta mūra tilta dārdzība. Te gan der piebilst, ka pat paša Pontontilta projektam trūka naudas, tāpēc būvniecība ievilkās četru gadu garumā. Tomēr Pontontilts visu šo vētru pārdzīvoja, un projekts tika novests līdz galam. Ļoti palīdzēja arī pilsētas galva Kerkoviuss, kurš visas bailes nosauca par nedibinātām un tās kategoriski noraidīja. Arī vēlāk gados, it sevišķi pēc pirmās tilta katastrofas 1899. gadā, domē turpinājās runas par kārtīga tilta būvniecību. Interesanti, ka vienu brīdi pavīdēja arī pilsētas galvenā inženiera Agtes plāns par krastu savienošanu ar tuneli. 1899. gadā tika izveidota komisija un pat apakškomisija, lai izvērtētu jauna pastāvīga tilta būvi (kā redzams, komisiju veidošana nav vis nekāds mūsdienu fenomens), taču jaunu tiltu Rīgai bija jāpagaida. Līdz 1914. gadam, kad pabeidza jauno... dzelzceļa tiltu. Tā kā Rīgai vien nācās gaidīt tālāk.

“Baltijas Vēstnesis” 1899. gadā raksta: “Bet kā tad iet ar tilta jautājumu? Tas nodots “komisijai”, un šī komisija jautājumu nodevusi atkal kādai apakškomisijai. Tā ir droša zīme, ka tik drīz uz jautājuma izšķiršanu nav ko gaidīt.”

Pārdaugavas iedzīvotāju “Melnā nedēļa”

Kad jezga ap Pontontiltu nostājusies, tas izjaukts vai izcopēts no jūras, laiks atcerēties arī par pašiem rīdziniekiem un viņu tā saucamo “Melno nedēļu”. Ko darīt Pārdaugavas iedzīvotājiem, kas, septiņos no rīta izbiruši no tramvajiem, drūzmējās Daugavas kreisajā krastā kā sanākuši uz demonstrāciju? Kurnēšana un lāsti pilsētas tēvu virzienā pilnīgi noteikti neatpalika no partiju mītiņiem. Labi, ja vēl tramvajiem bija uzvilkti zilie karodziņi, kas ziņoja, ka tālāk par tiltu tramvajs neies. Nepatīkamāk bija dīdīties vagonā, gremojot baumas, ka tilts it kā izņemts, murcījot pa rokām nēzdodziņu un cerību, ka šoreiz tās tikai tirgus sievu pļāpas. Kad nu bija izkāpts no siltā tramvaja un Daugavas ziemīgā elpa iesita sejā, bija jāizšķiras par rīcības plānu. Bija divas iespējas. Pirmā – izbrienot caur krastmalas ogļu kalniem, doties uz kuģīšu piestātni un sēsties kādā no tvaikoņiem, kas šādos gadījumos kursēja starp abiem krastiem. Uzrādot tramvaja biļeti, brauciens bija par brīvu. Vienīgais ne vienmēr velkoņi “pamodās” laikā, tāpēc tie, kuri negribēja dirnēt drēgnajā krastmalā un gaidīt uz ūdens kustēšanos, devās uz Dzelzs tiltu. 

Dzelzs tilts (vecākais Rīgas pastāvīgais tilts) bija būvēts tā, lai to varētu izmantot gan vilcieni, gan arī citi satiksmes dalībnieki (ar vilciena sliedēm vidū un brauktuvēm malās). Pēc Jaunā Dzelzceļa tilta atklāšanas Dzelzs tiltu nodeva pilsētas satiksmei. Te gan svarīgi piebilst, ka veterānam “dzelzs gadi” jau bija aiz muguras un iemantota daļēja nespējnieka slava. Uz tā atsevišķiem posmiem varēja atrasties tikai noteikts skaits braucēju. Tā nu abos tilta galos vienmēr bija liela tramvaju, pajūgu un autobusu drūzmēšanās. Īpaši garas rindas šeit izveidojās pēc 1927. gada Pontontilta katastrofas. Tobrīd tilts bija līdz raudienam bēdīgā stāvoklī. Remonts bija ievilcies pusgada garumā, taču koka klājs brauktuvēm tā arī vēl nebija ielikts. Pāri tikt varēja vienīgi kājām. Tad nu strādniekiem nācās rauties pa nakti, lai ieklātu brauktuvi vismaz vienā tilta pusē. Šī, protams, bija īpaši nelaimīga sagadīšanās. Taču arī tad, kad Dzelzs tilts strādāja, kā pienākas, ar tā caurlaidību pilsētai bija par maz. Tāpēc ierastajā gultnē dzīve vienmēr atgriezās tikai pēc pilnīgas ledus iziešanas vai tad, kad palika aukstāks, un Pontontilts atkal varēja izstiepties pāri Daugavai.

1930. gada 31. martā sabruka viens no Dzelzs tilta posmiem (pa kreisi redzams 1914. gadā atklātais Dzelzceļa tilts, ko izmantojam vēl šodien)

 

Gājiens pār Pontontiltu 1940. gadā

1902. gadā, tikai 6 gadus pēc tilta atklāšanas, laikraksts “Dienas Lapa” rakstīja pravietiskus vārdus: “Pontontilts ir un paliks Rīgai sāpju bērns.” Nekā sensacionāla vai politiski angažēta. To zināja visi. Liekas, vienīgi nenojauta, ka Pontontilts mocīs rīdziniekus vēl pusgadsimtu pēc tam, kad šie vārdi būs nožuvuši uz papīra. Ironiski, bet cerību stariņš pavīdēja, kad vācieši, atkāpjoties no Rīgas 1944. gadā, tiltu saspridzināja. Daudzi toreiz ieteica tiltu vairs neatjaunot. Bet arī šoreiz laime uzgrieza rīdziniekiem muguru. Pontonus izcēla no ūdens un tiltu atdzīvināja vēl vienu reizi. Tā nu mūžīgais naudas trūkums, varu maiņa un divi pasaules kari lika rīdziniekiem gaidīt līdz 1957. gadam, kad pilsētas iedzīvotāju nedienas beidzās līdz ar Akmens tilta atklāšanu.