 |
Ostā ierodas jaunie pieclatnieki |
Norvēģu sudrabs, teiksmaina laimes nauda, Ulmaņa galva... Lats sev līdzi atnesa vēl nebijušus fenomenus, sadzīves ainiņas un arī jaunus ieradumus. Starpkaru Latvijas nauda bija īpaša. Ne velti šodien, apspriežot “tā laika naudu”, ļaudis mēdz tīksmaini čāpstināt. Redziet, toreiz lati nebija vienkārši bleķa izstrādājumi. Tā bija pavisam īsta sudraba nauda bez sudraba aromatizētājiem vai folijas iesaiņojuma. Un neviens par to nebrīnījās. Jo nebijām ne pirmie, ne vienīgie, kas atļāvās tādu mūsdienām šķietamu pompu. Tā laika Eiropā sudraba monētas varēja slaucīt ar slotu – kā šodien vārnas pagalmos.
Norvēģu sudrabs
Sudraba monētu plašais piedāvājums ļoti noderēja, kad pienāca laiks pašiem
kalt savu naudu. Norvēģi 1917. gadā bija izlēmuši no savas sudraba sīknaudas
atteikties. Tā nu 1925. gadā mums radās iespēja tikt pie viņu atmestajām 10,
25, 50 ēru, kā arī 1 un 2 kronu monētām. Ne jau visām, protams. Nācās brālīgi
dalīties ar citām tautām. Tā paša gada rudenī monētas nogādāja Vācijā, kur
sakausēja. Tālāk no šā materiāla izkala monētas kopumā četrām valstīm:
Anglijai, Latvijai, Lietuvai un Polijai.
Bet kurš tad tos sudraba latus kala? Tolaik pašiem tādas iespējas nebija,
tāpēc nācās meklēt meistarus aiz mūsu zemes robežām. Tā kā ar spļāvienu
salipināts rokasspiediens nebija modē arī “vecajos laikos”, vienalga, cik ļoti
gribētos melnbaltās fotogrāfijas romantizēt, izsludināja konkursu. Tikpat
garlaicīgu, cik mūsdienās. No visiem pretendentiem labāko piedāvājumu izteica Royal Mint jeb karaliskā naudas kaltuve
Londonā. Tur tad tapa gan sudraba vienlatnieki, divlatnieki, gan arī
visslavenākā mūsu monēta – iekārojamie pieclatnieki jeb tautā sauktās mildas.
Sudraba bankas
Te gan jāpiebilst, ka uz mildām vajadzēja mazliet pagaidīt, – pieclatnieki pie tautas nonāca tikai 1929. gada decembrī. Tāpēc sākumā latvieši visu savu mīlestību veltīja viena un divu latu monētām. Mīlestību, kas ātri vien pārtapa apsēstībā. Latvijas Banka pamanīja satraucošu tendenci – sudraba lati kusa kā uz karstas plīts. Nē, briti nebija mums iesmērējuši šokolādes ripiņas folijas jaciņā. Jaunā nauda vienkārši pazuda no apgrozības, jo latvieši nodarbojās ar tā saucamo “ievilkšanu”. Sudraba monētas krāja. Ne jau kā mūsdienās – lai būtu, ko izrādīt viesiem, – jo visi lati bija vienādi un nekādu kliņģeru, beku vai pūces saktu tur virsū nebija. Tas bija tīri praktiska apsvēruma dēļ. Tautai bija psiholoģiska trauma. Seši kara gadi bija sev līdzi atnesuši dažādas varas un arī valūtas. Viens pēc otra uzsprakšķēja un nodzisa ostrubļi, ostmarkas, lielinieku rubļi, kā arī dažādu pilsētu minivalūtas un parādzīmes. Cilvēki vairs neuzticējās papīra naudai – tai viņu acīs nebija nekādas vērtības. Aizdomas saglabājās pat pēc neatkarības izcīnīšanas, jo pirmajos pāris valsts pastāvēšanas gados arī mūsu pašu lati netika uztverti nopietni. Līdz parādījās sudraba monētas – lūk, tas jau bija kas cits! Sudraba naudu cienīja un pieņēma atplestiem makiem. It sevišķi skeptiskie laucinieki, kuri skaidroja, ka “vismaz sudraba vērtība krist nevarot”. Bija tirgotāji, kas sudraba latus paglabāja tieši viņiem, jo tā produktus no zemniekiem varēja iepirkt lētāk.
Tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka tauta negausīgi metās virsū arī mildām. Un pat vēl ar lielāku kvēli nekā viena un divu latu monētām, kuru krājumi Valsts kasē tagad sāka pieaugt. Vispār par mildām sākumā bija liela brīnīšanās. Tik liels naudas gabals un tik vareni spīd! Tirgotājiem tā bija jauna problēma – pieclatu gabals tik liels, ka naudas makam laužot visas stenderes ārā. Taču tie tādi sīkumi, jo mildas mīlēja gan uz laukiem, gan pilsētās. Laukos, piemēram, sudraba pieclatniekus iesauca par dolāriem un pirka par sešiem latiem gabalā. Protams, lai krātu. Šādas krātuves – burkā, zem grīdas dēļiem vai gultas matracī – tautā iesauca par sudraba bankām, kuru aplaupīšana vienmēr bija ziņu virsrakstu cienīgs notikums. Sudraba pieclatnieku “ievilkšana” bija tik pašsaprotama, ka pat kārotās maiņas naudas ķeksēšana pa tiešo no veikala kases nespēja pārsteigt. Tieši ar to izcēlās kāda turīga ungāru dāma Liepājā, kas vienmēr norēķinājās ar papīra naudu, skaidrojot, ka sudraba lati vajadzīgi rotaslietu pagatavošanai. Izmeklējoties smukāko maiņas naudiņu, šis tas gan arī ielipa pirkstu starpās. Vēlāk tiesā izrādījās, ka bagātā kundze bija vietējā čigāniete vārdā Helēna.
Trīslatnieki
Lielā aizrautība ar pieclatniekiem ne tikai izjauca valsts plānus par tautas apgādi ar metāla naudu, bet arī nokāva sapni par vēl vienu lata monētu. Lai vairotu sudraba naudas klāstu, bija paredzēts kalt arī trīslatu monētas. Tā pilnīgi noteikti būtu bijusi unikāla nominālvērtība, jo tolaik Eiropā naudas gabali, kas varēja lepoties ar trijnieku uz sejas, bija tikai vāciešiem, īriem un rumāņiem. Šāda unikāla monēta prasīja unikālu dizainu. Tika izsludināts konkurss. Taču mākslinieku iesniegtie paraugi – kopumā 14 projekti, starp tiem arī viens izstrādājums mālā – netika atzīti par apmierinošiem. Saskaņā ar komisiju iesūtītie veidojumi pārāk maz atbilda “naudas projektu” prasībām. Tā kā neviens paraugs sirdij pukstēt straujāk nelika, tad žūrija visu godalgām paredzēto naudas balvu sadalīja vienādās daļās četriem labākajiem darbiem pa 250 latiem katram. Līdz atkārtotam konkursam gan netika. Ministru kabinets secināja, ka trīslatu monētas nav kaļamas, jo tās neatbilst pie mums pieņemtajai “franku sistēmai” jeb lata piesaistei Francijas frankam. Turklāt Latvijas Banka atzina, ka pieclatnieku krājumi esot izsīkuši tik tālu, ka lietderīgāk būtu pasūtīt papildu partiju tieši ar tiem.
 |
Divi no četriem piedāvātājiem trīslatnieku paraugiem |
Laimes nauda
Īpašais dizains, izmērs un,
protams, vērtība lika mildām mirdzēt laužu acīs spožāk nekā citiem mūsu naudas
gabaliem. Taču bija vēl viens iemesls. 1930. gadā tauta pamanīja, ka dažām
monētām uzraksts “Dievs svētī Latviju” uz monētas malas ir iekalts citādāk nekā
vairumam. Atsevišķiem eksemplāriem vārds “Dievs” bija novietots tieši virs Mildas,
tas ir, jaunavas galvas. Latvijas Banka ātri gan visas šaubas kliedēja,
uzstājot, ka tas neesot defekts un nekādus pārpratumus izsaukt nevarot. Bet, ko
tad tautai vēl vairāk vajag? Defekts kļuva par efektu. Ļaudis šādus
pieclatniekus uzskatīja par laimes naudu un krāja vēl kaislīgāk nekā “parastos”
pieclatniekus. Vēlāk gan drudzis padzisa, jo, Latvijas Banka ar laiku izlaida apgrozībā
lielāku skaitu šādu monētu, un tās vairs neskaitījās nekāds retums.
Laimes lējēji
Jā, laimes amuletu meklēšana bija pierimusi, taču tas nekādi nemazināja
sudraba drudzi kā tādu. Spožie naudas gabali dzisa kā dzirksteles ūdenī. Bet, tavu
laimi! Palīgā piesteidzās naudas viltotāji, lai sudraba dzīslu barotu paši ar savām
tērcītēm. Te gan jāņem vērā, ka tērcītes tiešām bija tikai tērcītes un
nepārpludināja veikala kases ar bleķa drazu. Viltotāji nespēja piedāvāt
rūpnieciska apjoma izstrādi, knapinoties vien ar mājražošanas līmeņa rokdarbiem.
Lielais vairums bija kā “meistari” no Kurmanova ielas (tagad Ernesta
Birznieka-Upīša iela). Šim pašdarbnieku kolektīvam neizdevās paglābt savu
vienīgo kausējamo aparātu, pat pārkristījot to par laimīšu liešanas ierīci vecgada
vakaram! Policiju šāds produkta paraksts nepārliecināja. Arī tāpēc, ka marts
jau bija pusē. Un arī tāpēc, ka bandas nelegālā spirta rūpals nepalīdzēja izskatīties
godīgākiem.
Viltojumi nereti spēja pārsteigt ar savu augsto raudzi. Labākie eksemplāri tik
tiešām bija kalti no īsta sudraba. Lai viltojums sanāktu labāks, izejmateriālam
mēdza izmantot bijušo cara sudrabnaudu, tāpēc gluži bleķa vērtība kreisajiem
latiem nebija. Kā izteicās kāds viltotājs no Valmieras puses – viņš taču nekādu
skādi valstij nenodarot, ja piedāvā tādas pašas kvalitātes sudraba naudu!
Lai arī viltojumu apjoms uz kopējā fona nebija liels, par tiem mēdza runāt daudz
un dikti. Kā, piemēram, satīras žurnāls “Svari”, kas sūrojās par to, cik naudas
viltošana tomēr nepateicīga nodarbošanās – tu raujies melnās miesās, bet pēc
tam tirgotāji izdod tev atpakaļ citu “sudrabkaļu” darinājumus. Tas nelika
mieru arī valdībai. 1934. gada sākumā Finanšu ministrija pat apsvēra viena un
divu latu monētas izņemt no apgrozības un kalt tās no niķeļa – būtu grūtāk
viltot. Sudrabs, lūk esot ļoti mīksts materiāls, tāpēc viltotājiem parocīgs. Mildas
bija paredzēts atstāt, kā ir, jo to dizainu bija grūtāk viltot. Šādas runas
izsauca sudraba banku krīzi. Cilvēki bailēs pazaudēt savus iekrājumus metās
latus iemainīt pret papīra naudu. Ar kādu dedzību agrāk sudrabnaudu ievāca, ar tādu
pat centību tagad no tās mēģināja atsvabināties. Par laimi, Royal Mint nebija vienisprātis ar Finanšu
ministriju. Angļi aizrādīja, ka, lai arī niķeļa naudu tiešām viltot ir grūtāk, apgrozībā
jau esot fiksēti labi pakaļdarinājumi no dzelzs, kas pēc tam vienkārši pārklāti
ar niķeli.
 |
Latu lējējs: “Saproti nu: vietējos ražojumus propogandē, bet vietējos ražotājus bāž ķurķī!” (“Svari”, 1927) |
Ulmaņa mildas
1939. gadā pieclatnieku skaits apgrozībā jau atkal noslīdēja biedējoši zemu.
Tāpēc tā paša gada vasarā tika lemts kalt kārtējo mildu partiju. Šoreiz tam
bija jābūt bija īpašam notikumam. Divu iemeslu dēļ. Pirmais – kalšanas darbus
latvieši ņemtu savās rokās. Bija paredzēts, ka tos izgatavos Valsts papīru
spiestuve un naudas kaltuve. Gan ne pilnīgi no nulles, bet izmantojot angļu izstrādātas
sagataves. Otrs un pats svarīgākais – bija tapis jauns dizains! Naudas gabala
priekšpusi tagad vajadzēja rotāt Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa profilam. Nē,
nē, kungi, tas ne jau tāpēc, ka Ulmanim ļoti patiktu visādi pagodinājumi un
cildināšanas. Nē, tas lai mūsu kaltuvē izgatavotie naudas gabali atšķirtos no Londonā
kaltajiem!
Kāpēc tad mēs šodien runājam tikai par mildām? Kur palika kārļi? Līdz tiem netika. Kā tas bieži notiek, sagatavošanās darbi ievilkās, monētu sagataves kā gatavojās tā gatavojās, bet līdz Latvijai tā arī netika. Un, šeku reku, Latviju okupēja Padomju Savienība! Tad, protams, vairs nekādu runu par jauno dizainu vairs nevarēja būt. Un nebija ilgi jāgaida, lai arī pats lats pazustu no ikdienas darba kārtības. Nevienu par to iepriekš nebrīdinot, to oficiāli aizstāja ar rubli 1941. gada 25. martā.
