Maratonpeldējumi Latvijā – šķeļam viļņus Daugavā, jūrā un “Lamanšā”

Dalībnieki metas ūdenī

Vilnis pacēla motorlaivu teju stāvus gaisā. Vīri kopā ar buljona pudelēm sabira laivas pakaļgalā. Atšķirībā gan no līdzpaņemtā spēka dzēriena komandai izdevās iekrampēties laivas dibenā ar visām četrām kā zirnekļiem istabas kaktā. Tikmēr buljona pudeles viena pēc otras, guldzot pārlēca laivas malai un nozuda melnajā ūdenī.

“Nu jau ir par traku! Šitā mūs igauņi dabūs vilkt ārā ar tīklu!” protestēja Mauriņš.

“Pats jau arī vairs netiek uz priekšu!” caur zobiem izgrūda Jege, ar galvu pametot uz vēja uzarto ūdensklāju laivas priekšā. “Kuļas kā pīle pa dūņām. Es viņam teicu, ka pie tādiem viļņiem mēs griežam riņķī!”

Dēkas ar sudraba latiem

Ostā ierodas jaunie pieclatnieki

Norvēģu sudrabs, teiksmaina laimes nauda, Ulmaņa galva... Lats sev līdzi atnesa vēl nebijušus fenomenus, sadzīves ainiņas un arī jaunus ieradumus. Starpkaru Latvijas nauda bija īpaša. Ne velti šodien, apspriežot “tā laika naudu”, ļaudis mēdz tīksmaini čāpstināt. Redziet, toreiz lati nebija vienkārši bleķa izstrādājumi. Tā bija pavisam īsta sudraba nauda bez sudraba aromatizētājiem vai folijas iesaiņojuma. Un neviens par to nebrīnījās. Jo nebijām ne pirmie, ne vienīgie, kas atļāvās tādu mūsdienām šķietamu pompu. Tā laika Eiropā sudraba monētas varēja slaucīt ar slotu – kā šodien vārnas pagalmos.

Ledus svētki jeb kā latvieši svinēja ziemas sportu

“Līdz šim tādus sarīkojumus izvest dzīvē bija pa spēkam vienīgi lielām un vecām kultūrās zemēm, tagad mēs parādījām, ka arī latvieši spēj to veikt. Mēs varam cienīgi nostāties blakus Vakareiropai.”

Šos vārdus 1935. gada janvārī lepni iespieda “Latvijas kareivis”. Nē, ne jau par godu Dziesmu svētkiem vai kalmju smaržā izvārtītajiem Jāņiem. Tas, kas latviešu tautu bija uzstūmis kultūras Everestā, bija pasākums tālu no siltajiem vasaras vakariem. Tie bija Ledus svētki. Un, kā jau nosaukums liek manīt, rīkoja tos parasti pašā ziemas spelgonī – janvārī vai februārī –, kā nu kuro reizi iegrozījās laikapstākļi. Ja mūsdienās pēcsvētku paģiru sagumzītais gada sākums ir ierasti kluss, tad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados janvāris rūca kā krāsns ziemeļa aukās. Šmirģeļi grieza dzirksteles, ledus stenēja zem treniņu svara, un gaisā dzirkstīja priecīgas gaidas, ne mazākas kā pirms Ziemassvētkiem. Latvija vaigus piepūtusi gatavojās tā laika lielākajam ziemas notikumam. Jā, jā, uz gadskārtējiem Ledus svētkiem sanāca pat vairāki tūkstoši ziemas sporta cienītāju. Viena daļa, lai enerģiski skrāpētu ledu, citi, lai tribīnēs klapētu dūraiņos ievīstītas plaukstas, kostu siltas desiņas un piestrēbtu kūpošu tēju.

Latvians and Oranges – the Sweetest Love Story

No other exotic fruit enjoyed such a celebrity status like oranges did. Bananas were too dry, lemons too sour, grapes had to compete with our local produce, and the rest of the foreigners were simply too few in numbers or too unknown to make any significant dent in the prestige of the orange. That and some rushed conclusions in the parliament made it the perfect fruit!

This is a Forgotten History original episode – this story is available in English only.

 

Communists Burned Down the Latvian Parliament. Or Did They?

The 1920s were a turbulent period in Latvia, marked not only by a post-war surge in criminal activity but also by escalating political tensions.  The Latvian War of Independence was still fresh in people's minds, fueling a suspicion of German and Soviet activities and influence. The atmosphere could sometimes get burning hot...

This is a Forgotten History original episode – this story is available in English only.

 

Kā brīnumdakteris no Turcijas ārstēja Latviju un sajuka prātā

Rihards Manteifelis-Veske

Reiz, 20. gadu beigās, uz kāda nama durvīm Rīgā parādījās izkārtne: “Prof., Dr. med. pulkvedis, dižārsts, grāfs Manteifelis-Veske”. Ko tur liegties – tāda reklāma vien jau pavelk uz durvju pusi. Iekšā varbūt uzreiz nerauj, bet noteikti liek pieplakt loga rūtij un salikt plaukstas jumtiņā, lai ar acīm iztaustītu katru kaktu. Jā, izkārtne nostrādāja – sabiedrībā gruzdēja interese. Un aizsvilās runas, kas ātri vien pārskrēja visu pilsētu. Rīgā ieradies pasaulslavens  ķirurgs, no pašas Konstantinopoles! Tās akadēmijā strādājis vairākus gadus. Bet par ko tad mūsu zemei uzsmaidījusi tāda laime? Izrādās, ka īpašā viesa nolūks esot izkopt ķirurģijas mākslu Baltijas valstīs visaugstākajā līmenī! Pie Latvijas vien neapstāšoties, tālāk jādodas uz Igauniju. Un vispār esot lieli plāni – organizēšot masu ārstēšanu un visvisādas vēl nebijušas lietas. Un tas tikai aisberga sausais gals! Dzirdot tik jūsmīgas runas, kājas pašas aunas, lai skatītu šo brīnumdari vaigā. Tā nu slimnieki plūda no malu malām, un grāfam Manteifelim darba netrūka. Taču brīnumi dakterēšanā izpalika. Cita veida pārsteigumi gan nē! Redziet, grāfs Manteifelis nemaz nebija... grāfs. Un ārsts ne tik.

The Sinking of the Steamer Neibāde – Latvia’s own Titanic

Neibāde in 1910

The ship dropped back into the waves, slamming hard against the surface of the sea. A gush of water washed the captain’s face. It trickled down in drops, following the rugged lines in his face like water follows riverbed. He squinted his eyes. That’s the most he reacted to it. He did not bother to wipe it off. There was not much sense in doing that anyway. The world around had blended into a white mist of water droplets darting in whatever direction the wild gusts of storm blew. It was hell on sea.