Communists Burned Down the Latvian Parliament. Or Did They?

This is a Forgotten History original episode – this story is available in English only.

 

Click on the pictures to see them in full size.

Kā brīnumdakteris no Turcijas ārstēja Latviju un sajuka prātā

Rihards Manteifelis-Veske

Reiz, 20. gadu beigās, uz kāda nama durvīm Rīgā parādījās izkārtne: “Prof., Dr. med. pulkvedis, dižārsts, grāfs Manteifelis-Veske”. Ko tur liegties – tāda reklāma vien jau pavelk uz durvju pusi. Iekšā varbūt uzreiz nerauj, bet noteikti liek pieplakt loga rūtij un salikt plaukstas jumtiņā, lai ar acīm iztaustītu katru kaktu. Jā, izkārtne nostrādāja – sabiedrībā gruzdēja interese. Un aizsvilās runas, kas ātri vien pārskrēja visu pilsētu. Rīgā ieradies pasaulslavens  ķirurgs, no pašas Konstantinopoles! Tās akadēmijā strādājis vairākus gadus. Bet par ko tad mūsu zemei uzsmaidījusi tāda laime? Izrādās, ka īpašā viesa nolūks esot izkopt ķirurģijas mākslu Baltijas valstīs visaugstākajā līmenī! Pie Latvijas vien neapstāšoties, tālāk jādodas uz Igauniju. Un vispār esot lieli plāni – organizēšot masu ārstēšanu un visvisādas vēl nebijušas lietas. Un tas tikai aisberga sausais gals! Dzirdot tik jūsmīgas runas, kājas pašas aunas, lai skatītu šo brīnumdari vaigā. Tā nu slimnieki plūda no malu malām, un grāfam Manteifelim darba netrūka. Taču brīnumi dakterēšanā izpalika. Cita veida pārsteigumi gan nē! Redziet, grāfs Manteifelis nemaz nebija... grāfs. Un ārsts ne tik.

The Sinking of the Steamer Neibāde – Latvia’s own Titanic

Neibāde in 1910

The ship dropped back into the waves, slamming hard against the surface of the sea. A gush of water washed the captain’s face. It trickled down in drops, following the rugged lines in his face like water follows riverbed. He squinted his eyes. That’s the most he reacted to it. He did not bother to wipe it off. There was not much sense in doing that anyway. The world around had blended into a white mist of water droplets darting in whatever direction the wild gusts of storm blew. It was hell on sea.

The Mysterious Train Heist

“Who is behind it? We demand answers!” writes Pravda on 9 February 1926

Imagine a train heist. What popped in your mind? A scene from a Wild West movie, right? With all the usual accessories, of course. A heavy smoker for a locomotive, old-timey train carts, masked men running through the train swinging guns. There’s not much talking, but an awful lot of barking. By men and by guns. Somebody gets shot, somebody gets blown to the afterlife. Basically, a classic Wild West experience. Now imagine that all of this takes place in real life, just change the Wild West for the Wild East – 1920s Latvia.

Vieglās izklaides smagsvars Jānis Āre

Jānis Āre 1924. gadā

Parasti tukšā tautas nama zāle šodien bija atmodusies kā upe pēc ziemas miega. Telpā viļņoja un mutuļoja skaņas – balsu murdoņa, apģērba švīkstoņa, grīdas dēļu ritmiskie vaidi un ik pa laikam kāds atsevišķs spalgāks smiekls vai tumīgāks vārds, ko tūlīt kā atvars aprija čaboņas, čaloņas un čīkstoņas kakofonija. Ielas bija tukšas. Visa pilsēta bija šeit. Daži pat bija braukuši no tālākas apkaimes. Pūlis kā biežņa – meklējot sēdvietu, varēja kleitai krāsu noberzt. Jā, šodien bija īpašs iemesls, bija jāuzcērtas. Vecgada vakars. Un otrpus priekškaram – vēl īpašāks iemesls. Tur ar cigāru vienā un zīmuli otrā rokā sēdēja Vecgada vakara zvaigzne – Jānis Āre!

Mūžīgi asiņojošā Rīgas satiksmes artērija – Pontontilts

Ir tādas inženierbūves, kam jāsagrūst jau uz rasējumu dēļa. Tām jāsabirzt grafīta putekļos zem dzēšamās gumijas svara un jāļauj ieslīdēt atpakaļ autora fantāzijā. Pretējā gadījumā šādi rasējumi izdzen pavisam reālus pāļus un izaug par satiksmes problēmu tūkstošiem cilvēku. Un, ja šai inženierbūvei paredzēta vitāli svarīga loma, tad ar to būs jāsadzīvo ikdienā, gadu desmitiem bremzējot pilsētas attīstību. Viena tāda inženierbūve 19. gadsimta beigās ieķērās Daugavas krastos – Rīgas Pontontilts.

Morics Grebzde jeb misija glābt latviešus no netiklām dejām

Morics Grebzde 1926. gadā

“Te jau tikai tāda šīberēšana!” 

Nepieklājīgi skaļais komentārs mani izgrūda no omulīgās snaudas un ierāva atpakaļ deju zālē. Mijkrēslī iegrimušais mīkstais krēsls, dejotāju kāju šļūkāšana un balsu murdoņa spēja iemidzināt labāk nekā labi tēmēts piecu pirkstu sveiciens tumšā sānieliņā. Jāpiebilst, ka pirmo sarīkojuma pusi biju atstājis pie bāra, lai audzētu drosmi dančiem. Tagad neviļus biju ieslīdzis pašapcerē aiz aizvērtiem plakstiem. Skurbuļa nogurums spieda pie zemes kā pirms negaisa jūlijā, taču labi audzināta džentlmeņa kodekss lika pateikt kādu stingrāku vārdu brēkulim, kas traucēja manu snaudu. Atvērt acis izdevās tikai daļēji. Ar skropstām noslaucīju zonu man apkārt, meklējot vainīgo. Par lielu pārsteigumu neskūta tēviņa vietā atdūros pie ļoti solīda kunga pāris krēslus pa kreisi no manis. Slaids džentlmenis, atpakaļ atglaustiem sapomādētiem matiem, kas spīzmes ziņā varētu mēroties ar mēnesnīcu uz ezera. Eleganti atgāzies krēslā kā šampanieša pudele ledus traukā, viņš ar lietpratēja aci vēroja dejotājus. 

Šādam pavērsienam man rīcības plāna nebija, tāpēc paliku klusējot. Glaunais kungs to acīmredzot uztvēra kā signālu turpināt.

“Bet paskatieties, ko viņi tur dara! Vai tad kāds no viņiem vispār dejo! Tāda dāmu stumdīšana un grīdas stampāšana vien sanāk.” 

“Mmm,” noņurdēju. Es šovakar nebiju gatavs apspriest politiku. Mana vienaldzība, šķiet, džentlmeni tikai vēl vairāk uzkurināja. 

“Nē, nopietni! Ja jūs gribat redzēt, kā dejo Eiropā, atnāciet pie manis.” 

Manā virzienā pašāvās labi kopta roka. 

“Morics Grebzde, deju skolotājs.”