The Sinking of the Steamer Neibāde – Latvia’s own Titanic

Neibāde in 1910

The ship dropped back into the waves, slamming hard against the surface of the sea. A gush of water washed the captain’s face. It trickled down in drops, following the rugged lines in his face like water follows riverbed. He squinted his eyes. That’s the most he reacted to it. He did not bother to wipe it off. There was not much sense in doing that anyway. The world around had blended into a white mist of water droplets darting in whatever direction the wild gusts of storm blew. It was hell on sea.

The Mysterious Train Heist

“Who is behind it? We demand answers!” writes Pravda on 9 February 1926

Imagine a train heist. What popped in your mind? A scene from a Wild West movie, right? With all the usual accessories, of course. A heavy smoker for a locomotive, old-timey train carts, masked men running through the train swinging guns. There’s not much talking, but an awful lot of barking. By men and by guns. Somebody gets shot, somebody gets blown to the afterlife. Basically, a classic Wild West experience. Now imagine that all of this takes place in real life, just change the Wild West for the Wild East – 1920s Latvia.

Vieglās izklaides smagsvars Jānis Āre

Jānis Āre 1924. gadā

Parasti tukšā tautas nama zāle šodien bija atmodusies kā upe pēc ziemas miega. Telpā viļņoja un mutuļoja skaņas – balsu murdoņa, apģērba švīkstoņa, grīdas dēļu ritmiskie vaidi un ik pa laikam kāds atsevišķs spalgāks smiekls vai tumīgāks vārds, ko tūlīt kā atvars aprija čaboņas, čaloņas un čīkstoņas kakofonija. Ielas bija tukšas. Visa pilsēta bija šeit. Daži pat bija braukuši no tālākas apkaimes. Pūlis kā biežņa – meklējot sēdvietu, varēja kleitai krāsu noberzt. Jā, šodien bija īpašs iemesls, bija jāuzcērtas. Vecgada vakars. Un otrpus priekškaram – vēl īpašāks iemesls. Tur ar cigāru vienā un zīmuli otrā rokā sēdēja Vecgada vakara zvaigzne – Jānis Āre!

Mūžīgi asiņojošā Rīgas satiksmes artērija – Pontontilts

Ir tādas inženierbūves, kam jāsagrūst jau uz rasējumu dēļa. Tām jāsabirzt grafīta putekļos zem dzēšamās gumijas svara un jāļauj ieslīdēt atpakaļ autora fantāzijā. Pretējā gadījumā šādi rasējumi izdzen pavisam reālus pāļus un izaug par satiksmes problēmu tūkstošiem cilvēku. Un, ja šai inženierbūvei paredzēta vitāli svarīga loma, tad ar to būs jāsadzīvo ikdienā, gadu desmitiem bremzējot pilsētas attīstību. Viena tāda inženierbūve 19. gadsimta beigās ieķērās Daugavas krastos – Rīgas Pontontilts.

Morics Grebzde jeb misija glābt latviešus no netiklām dejām

Morics Grebzde 1926. gadā

“Te jau tikai tāda šīberēšana!” 

Nepieklājīgi skaļais komentārs mani izgrūda no omulīgās snaudas un ierāva atpakaļ deju zālē. Mijkrēslī iegrimušais mīkstais krēsls, dejotāju kāju šļūkāšana un balsu murdoņa spēja iemidzināt labāk nekā labi tēmēts piecu pirkstu sveiciens tumšā sānieliņā. Jāpiebilst, ka pirmo sarīkojuma pusi biju atstājis pie bāra, lai audzētu drosmi dančiem. Tagad neviļus biju ieslīdzis pašapcerē aiz aizvērtiem plakstiem. Skurbuļa nogurums spieda pie zemes kā pirms negaisa jūlijā, taču labi audzināta džentlmeņa kodekss lika pateikt kādu stingrāku vārdu brēkulim, kas traucēja manu snaudu. Atvērt acis izdevās tikai daļēji. Ar skropstām noslaucīju zonu man apkārt, meklējot vainīgo. Par lielu pārsteigumu neskūta tēviņa vietā atdūros pie ļoti solīda kunga pāris krēslus pa kreisi no manis. Slaids džentlmenis, atpakaļ atglaustiem sapomādētiem matiem, kas spīzmes ziņā varētu mēroties ar mēnesnīcu uz ezera. Eleganti atgāzies krēslā kā šampanieša pudele ledus traukā, viņš ar lietpratēja aci vēroja dejotājus. 

Šādam pavērsienam man rīcības plāna nebija, tāpēc paliku klusējot. Glaunais kungs to acīmredzot uztvēra kā signālu turpināt.

“Bet paskatieties, ko viņi tur dara! Vai tad kāds no viņiem vispār dejo! Tāda dāmu stumdīšana un grīdas stampāšana vien sanāk.” 

“Mmm,” noņurdēju. Es šovakar nebiju gatavs apspriest politiku. Mana vienaldzība, šķiet, džentlmeni tikai vēl vairāk uzkurināja. 

“Nē, nopietni! Ja jūs gribat redzēt, kā dejo Eiropā, atnāciet pie manis.” 

Manā virzienā pašāvās labi kopta roka. 

“Morics Grebzde, deju skolotājs.”

How They Did NOT Kidnap Latvia’s Greatest Poet

Mouse: "Yes, yes, Mr. Rainis: a big political party makes a big shriek, and great men have great fear." (satirical magazine Pūcesspieģelis on 1925.10.31)

Rainis jolted awake. A loud thump had slashed through the night and the poet’s sleep. Rainis squinted his eyes against the dim moonlight that flooded the bedroom through the open window. Heartbeat thudded in his chest. He sat up in the bed, frozen for a moment, straining his ears to find the source of the noise. No, just the neighbour’s dog barking. Nothing else. But maybe… Maybe he also heard footsteps sinking into the distance... The urge to take a look took over. The poet’s muscles tensed as he slowly lowered his legs on the bedroom floor. Sitting on the edge of the bed, he suddenly noticed something unusual. Something in the room was different. A gust of air ran across the poet’s face. Instinctively Rainis turned his head to the bedroom door. He gasped. It was wide open!

In Latvia Middle Ages Ended in the 20th Century (at least, on paper)

In Latvia, the Fraktur typeface was called the Gothic, and Antiqua – Latin

One day Latvians could no longer read their longest-running newspaper. Not because of censorship, no, – the paper did not get banned by the authorities. Neither was the language replaced by the Russian which would have been fitting to the Russification policy that was common at the time. And not even money was the issue – the price had not changed, the paper still sat on the same one kopeck as the day before. But one fundamental thing had transformed the newspaper the way somebody bumping into your elbow transforms your handwriting. A new typeface had splashed the pages of the paper making it alien to a large part of the Latvian audience. The words now stared back at the reader strangley round and…some would even say, even naked, having dropped their familiar robe. This new crazy typeface was… the Antiqua typeface. Or, for the people outside the printing industry, just the normal-looking letters we use today. Nothing surprising, right? Pretty ordinary, really… for a modern-day Latvian maybe and anyone else in the world, but back then it could be a real dealbreaker. Latvian printed word had evaded the king of typefaces for centuries. But now the day had come for the Latvian letters to finally take their long-promised form.