 |
Morics Grebzde 1926. gadā |
“Te jau tikai tāda šīberēšana!”
Nepieklājīgi skaļais komentārs mani izgrūda no omulīgās snaudas un ierāva atpakaļ deju zālē. Mijkrēslī iegrimušais mīkstais krēsls, dejotāju kāju šļūkāšana un balsu murdoņa spēja iemidzināt labāk nekā labi tēmēts piecu pirkstu sveiciens tumšā sānieliņā. Jāpiebilst, ka pirmo sarīkojuma pusi biju atstājis pie bāra, lai audzētu drosmi dančiem. Tagad neviļus biju ieslīdzis pašapcerē aiz aizvērtiem plakstiem. Skurbuļa nogurums spieda pie zemes kā pirms negaisa jūlijā, taču labi audzināta džentlmeņa kodekss lika pateikt kādu stingrāku vārdu brēkulim, kas traucēja manu snaudu. Atvērt acis izdevās tikai daļēji. Ar skropstām noslaucīju zonu man apkārt, meklējot vainīgo. Par lielu pārsteigumu neskūta tēviņa vietā atdūros pie ļoti solīda kunga pāris krēslus pa kreisi no manis. Slaids džentlmenis, atpakaļ atglaustiem sapomādētiem matiem, kas spīzmes ziņā varētu mēroties ar mēnesnīcu uz ezera. Eleganti atgāzies krēslā kā šampanieša pudele ledus traukā, viņš ar lietpratēja aci vēroja dejotājus.
Šādam pavērsienam man rīcības plāna nebija, tāpēc paliku klusējot. Glaunais kungs to acīmredzot uztvēra kā signālu turpināt.
“Bet paskatieties, ko viņi tur dara! Vai tad kāds no viņiem vispār dejo! Tāda dāmu stumdīšana un grīdas stampāšana vien sanāk.”
“Mmm,” noņurdēju. Es šovakar nebiju gatavs apspriest politiku.
Mana vienaldzība, šķiet, džentlmeni tikai vēl vairāk uzkurināja.
“Nē, nopietni! Ja jūs gribat redzēt, kā dejo Eiropā, atnāciet pie manis.”
Manā virzienā pašāvās labi kopta roka.
“Morics Grebzde, deju skolotājs.”