Pirmais un pēdējais Centrāltirgus skaistumkonkurss

Zivju paviljonā 1939. gadā

Divdesmito gadu beigās latvieši sāka aizrauties ar jaunu modes lietu – skaistumkonkursiem. Un ne pa jokam. Katra pilsēta, katrs pagasts, katrs ciems agrāk vai vēlāk noskaidroja savas karstākās daiļavas. Liepāja un Ventspils izvēlēja arī savus daiļavus. Skaistumkonkursi notika gan klātienē, gan attālināti. Tolaik gan tas nozīmēja iesūtīt savu fotogrāfiju kāda laikraksta redakcijā un ļaut lasītājiem izvēlēties acij tīkamāko. Īsāk sakot, lieta modīga, nepamanīt nevar un paiet garām arī nē. Interesē taču visiem! Tad nu 1932. gada septembra beigās šim svarīgajam solim bija nobrieduši arī Centrāltirgus ļaudis.

Konkurss bez konkursantēm

Likās, ka sarīkot skaistumkonkursu tirgū, kur šāda konkursa materiāla netrūkst, būs kā atrast preciniekus pēdējās dienas atlaidēm. Taču izrādījās, ka nav nemaz tik vienkārši. Kandidāšu saraksts kā bija tā palika balta lapa. Tirgus daiļavas bija pēkšņi apslimušas ar kautrību smagā formā un uz konkursu nemaz nerāvās. Jaunās meičas, uz kurām tika liktas vislielākās cerības, vairījās no konkursa kā no nepiedienīga piedāvājuma piektdienas vakarā. Savukārt vecākās īsti neatbilda žūrijas prasībām. Neatlika nekas cits, ka mainīt konkursa noteikumus. Tagad, lai varētu cerēt uz kroni, pietika arī ar lieliem nopelniem. Skaistums – tā vairāk tāda patīkama piedeva! Galu galā divas sadūšojās un piedāvāja savas kandidatūras. Taču… neies jau par pliku velti! Visam savam cena, arī skaistumam. Pārdevējas pieprasīja 30 latus par šādu prieku. Katra. Tā kā žūrijai budžeta šim pasākumam nebija vispār, nācās atteikt. Nedaudz vēlāk atradās arī viena “bezmaksas” kandidāte – kāda 50 gadus veca raženas uzbūves pārdevēja. Tā jau bija gatava un šķita jau, ka žūrija var uzelpot. Taču visu izjauca viņas acīmredzami neprātīgais vīrs, kurš bija bezgala vecmodīgs un sarīkoja īstu “scēnu” pa visu tirgu, bļaujot ka neļaušot savu sievu publikas priekšā pataisīt par klaunu.

Nākamajā dienā iniciatīvas autoru lūgšanas beidzot tika uzklausītas. “Karalieņu” jeb “misu” titula saldā pieskaņa tomēr lika izbāzt galvu no ierakumiem trīs troņa tīkotājām. Tā nu sanāca, ka publika vēlējās vairāk kā vienu karalieni, tāpēc kronēja divas. Pirmā bija ābolu pārdevēja Stepanida Maksimova, kura varēja lepoties ar 40 tirdzniecībā nostrādātiem gadiem. Tātad nopelni pietiekoši. Prese arī piezīmēja, ka Maksimovai bijis klasisks karalienes tips – kā izspļauts. Tāpēc arī esot bijušas lielākās izredzes uzvarēt. Otra laimīgā bija 68 gadus vecā mencu pārdēvēja Katrīne Ronizāle. Nu nebija jau tā, ka tik liela notikuma svinēšana aprobežojās tikai ar ķeksīšu ievilkšanu iepretim daiļavu vārdiem pieticīgajā kandidāšu sarakstā. Karalienes tika apbalvotas ar krāšņām buķetēm no paradīzes āboliem. Viena tāda balva esot svērusi 30 mārciņas. Un kur tad bez puķēm un krūšu lentām, kas tika veikli pagādātas turpat “Utu tirgū”.

Stepanida Maksimova

Katrīne Ronizāle

Karalienes iziet sabiedrībā

Nu ko, misas izvēlētas, apbalvotas, žūrija un tirgotāji laimīgi. Laiks nomierināties, novilkt svētku sajūtu un klusi atgriezties ikdienas ritmā. Nekādā gadījumā! Tagad, kad viss tirgus bija uz svētku viļņa, tik vienkārši jau bremzes nenorausi. Ja jau mums ir karalienes, tad taču ar to jālepojas! Jāatrādās priekšniecībai – lai taču novērtē! Tika nolemts doties oficiālā audiencē pie paša tirgus inspektora. Un ne jau tikai vārdiem. Audience tomēr paliek audience. Kā jau īstenām karalienēm pienākas ātri uzradās arī galma dāmas – veselas sešas, visas baltos lakatos un priekšautos. Viņu uzdevums bija nest puķes, gluži kā izrādot ordeņus par varoņdarbiem kaujas laukā. Neizpalika arī bez orķestra… viena pūtēja sastāvā. Kāda no pārdevējām gāja svītai pa priekšu un spēlēja mutes harmonikas. Gājienu noslēdza vesels lērums tirgus apmeklētāju. Sevišķi eleganti tajā visā izskatījās karaliene Maksimova – tā to lietu bija ņēmusi nopietnāk – zīda tērps, zīda zeķes, lakādas kurpes, ausīs turku pipari un galvā paradīzes ābolu kronis. Tādā izskatā karalienes un viņu pavadošais konvojs sasniedza inspektora kabinetu. Kā jau tik augstām viešņām pieklājas, pašas jau priekšā nestādīsies – priekšniecībai karalienes pieteica viņu galma dāmas. Inspektoram, kā jau cilvēkam, kurš radis apgrozīties augstā sabiedrībā, smalkas ceremonijas nebija svešas, tāpēc pārsteigt viņu bija grūti. Protams, tādām viešņām atteikt nevarēja, un viņš karalienes pieņēma personīgi, smaidīdams un veltot atzinīgus vārdus viņu skaistumam un grācijai.

Rīgas tirgu inspektors Pēteris Skulte

Skaistums prasa upurus

Likās jau, ka diena izdevusies. Taču jūsmot par uzvaru bija pāragri. Izrādījās, ka ne visi tirgus ļaudis bija ar šo visu apmierināti. Ļoti sašutusi bija tirgus policija un komisārs. “Kāpēc policija ignorēta?” “Un tirgus komisārs arī galu galā augsts kungs!” Tad nu tika nolemts, ka šāda “nelatviska ālēšanās”, kā skaistumkonkursus dažkārt dēvēja tautisko vērtību aizstāvji, jāizbeidz un karaliskā atribūtika jāatņem. Monarhus sagribējuši! Tā nu kārtības mīļotāji dedzīgi metās monarhus gāzt. Ar tādu pašu degsmi karaliskais galms tam pretojās. Tirgus komisārs ar veselu rindu policistu sāka karalienes tvarstīt. Misas ar saviem sekotajiem, cenšoties vajātājus nokratīt, iebēga tirgus pagrabos. Taču kārtības aizstāvji i nedomāja atkāpties un metās pakaļ bēgļiem pazemes labirintos, kur izmisīgā cīņā par ābolu buķeti izcēlās pat kautiņš. Dzīvā spēka zaudējumi gan nebija lieli – cieta vienīgi pārdevēja Nelda Stebere. Par traumu tika sastādīts protokols. Bez protokoliem nepalika arī karalienes. Taču pret galma dāmām kā jau mazākiem ļautiņiem liktenis bija labvēlīgāks, un viņas tika sveikā ar veselu ādu.

Pateicoties galma gādībai un veiklībai īso Centrāltirgus monarhiju tomēr izdevās padarīt nemirstīgu. Tika izsaukti avīžu fotogrāfi. Tirgus policija gan fotografēt negribēja ļaut, bet tautas balsi jau tik vienkārši apslāpēt nevar – tirgotāji vienojās segt visus izdevumus, kas varētu rasties, ja šis viss nonāktu līdz tiesai. Tad nu arī tapa šeit redzamās fotogrāfijas, kuru uzņemšanā nolūkojās apmēram 500 pircēju un pārdevēju.