Kā latvieši uzvārdus tautiskoja

Vācieši aizbrauc

Divi vīri formastērpos pie 7. dzīvokļa durvīm rūpīgi vēroja otrpus slieksnim stāvošo Hohbergu. Arī Hohbergs ar tikpat neviltotu interesi pētīja negaidītos viesus. Viņa skatiens atdūrās pie zābakā ievīstītas svešā kājas, kas jau bija iemanījusies tikt pāri slieksnim. Nedaudz nepieklājīgi, taču ne nejauši – durvis tagad tik vienkārši aizvērt nevarēs. Viņa pārdomas par lietišķo etiķeti kā ar asmeni nopļāva nepieklājīgās kājas kolēģis.

 “Jānis Hohbergs?”

Pēc akcenta varēja noprast, ka nav vietējais. Negaidītais apmeklējums, neparastais vīriešu izskats un steidzīgā formalitāte lika pamosties nemieram. Lai gan vīrieši dzīvoklī vēl nebija ienākuši (atskaitot, protams, uzstājīgo kāju), kaut kas cits, neredzams jau bija ieplūdis telpā, piepildot katru brīvo spraugu tā, ka palika grūtāk elpot. Spriedze. Tā uzjundīja atmiņā fragmentus no kolēģu stāstītā, ko viņš pirms pāris gadiem pa ausu galam bija dzirdējis par notikumiem kaimiņos. Hohbergu no šī atmiņu lidojuma kā auksta ūdens šalts pamodināja viņam piekaltais nepacietīgais skatiens.

“Nē…” viņš domīgi novilka.

Varēja noprast, ka šoreiz tieši svešais bija pārsteigts.

“Nē? Bet šis ir Brīvības 83, dzīvoklis 7!”

Lasīja kā no papīra, lai gan nekāda dokumenta viņam priekšā nebija, un pat ja būtu, tam netiktu ne drupatas uzmanības, jo visa, kas bija pieejama, ar sargsuņa modrumu tika koncentrēta uz Hohbergu.

“Tā ir,” jau drošāk atbildēja dzīvokļa īpašnieks.

“Tad jūs esat Jānis Hohbergs!” Svešā balsī pieauga nepacietība, it kā būtu jāskrien uz vilcienu.

“Jānis tik tiešām esmu, bet ne Hohbergs. Jums ir nepareizā adrese.”

“Parādiet pasi!” Svešais izšāva tik ātri, ka gandrīz aizslaucīja Hohberga pēdējos vārdus.

Hohbergs padevīgi pamāja ar galvu, pagriezās un iegāja pāris soļus dziļāk priekšnamā, lai aizsniegtos līdz žaketei, kuras iekškabatā glabājās piesauktais dokuments. Jau ar pasi rokās viņš pagriezās pret viesiem, bet pārsteigts atklāja ka viņi bez uzaicinājuma jau bija ieslīdējuši dzīvoklī un stāvēja viņa priekšā. Pase tika nepacietīgi izrauta no Hohberga rokām. Uzmetis vēl pēdējo aizdomu pilno skatu dzīvokļa īpašniekam, svešais atvēra dokumentu. Taču tur arī viņš apstājās. Sejā jaucās šaubas un neizpratne, ko dzīvi kā teātra ainu uz viņa pieres izspēlēja rievas, skatienam pamīšus slīdot no pases pie Hohberga un atpakaļ pie dokumenta. Acīmredzami viņam uznāca alerģija pret pasē rakstīto, jo, neko nesakot, viņš to iegrūda atpakaļ Hohbergam, pamāja ar galvu savam pāriniekam un steidzīgi izgāja no dzīvokļa, atstājot durvis pamestas vaļā. Hohbergs klausījās čekistu soļu dunā, kas pamazām izdzisa kāpnēs, un vērās uz nesen izņemto pasi, no kuras viņam pretī smaidīja viņa jaunais uzvārds – “Augstkalns”.

Lai arī šī aina ir tikai manas iztēles auglis, stāsta, ka uzvārda maiņa 1940. gadā īsi pirms okupācijas izglāba ne vienu vien. Čeka meklēja, bet atrast nevarēja. Tāpēc, ka tādi cilvēki vienkārši vairs neeksistēja. Vai tas nozīmē, ka vietējie jau laikus zināja par represijām un tām gatavojās, mainot savus personas datus, lai sajauktu vajātājiem pēdas? Nebūt nē. Iemesls masveidīgajai uzvārdu maiņai 1940. gada pirmajā pusē bija nacionālo jūtu vētra, kas palēnām milza jau kopš trīsdesmito gadu vidus. Laikam jau nevienam nav jāatgādina par seno naidu pret vāciešiem, kas mūszemē valdīja gadu simteņiem. Pirmā lielā uzvara par nīstajiem muižkungiem nāca 1919. gadā un tad, divdesmit gadus vēlāk – 1939. gada nogalē –, izskanēja Hitlera aicinājums baltvāciešiem atgriezties māmuļas Vācijas klēpī. Tam atsaucās daudzi – Latviju pameta 50 000 vāciešu, kas nozīmēja, ka vācu minoritāte Latvijā praktiski beidza pastāvēt. Protams, vietējiem tas bija kā izplēst vācisko nezāli no tautisko ziedu dobes. Un ja plēš, tad ar visām saknēm. Patriotisma pārņemts, laikraksts “Rīts” 1939. gada 23. novembrī pirmajā lapā publicēja rakstu ar nosaukumu “Kad beigsim saukties vācu kungu dotos uzvārdos?” Un maisam gals bija vaļā…

Liktenīgais “Rīta” numurs

Šķiet, ka “Rīts” bija trāpījis pa pareizo vietu, jo tēma uz visu atlikušo brīvvalsts laiku ieķērās laikrakstu slejās kā mati breketēs, jo teju katrs laikraksts apņēmīgi metās klāt uzvārdu latviskošanas tesmenim un slauca ārā rakstus par un ap to bez apstājas. Saceltā latviskošanas vētra aizrāva sev līdzi arī valsts augstākos ešelonus, un tauta 1939. gadā saņēma vēl nebijušu Ziemassvētku dāvanu – likumu par uzvārdu latviskošanu, kas stājās spēkā jau 1939. gada 22. decembrī.

Daudzi noteikti priekā saberzēja rokas – vai nav teicams veids, kā tikt vaļā no apkaunojošas iesaukas, kas velkas līdzi vēl no skolas laikiem! Taču nācās vilties. Ja pasē tu biji, piemēram, Sīpols vai Cālis, neko darīt – tāds uzvārds skaitījās gana daiļskanīgs un latvisks, tāpēc, lūdzu, nekavējiet rindu, cienītais! Mainīt varēja tikai neglītos, piedauzīgos un nedaiļskanīgos. Protams, arī tad, ja uzvārds neatbilda tautībai – latvieši varēja izvēlēties tikai latviskus uzvārdus, bet cittautieši latviskus ņemt nevarēja. Lieli prieki arī tiem, kuriem bija divi uzvārdi, kam mūžīgi pietrūka vietas veidlapās – tagad nu varēja no viena atvadīties. Visbeidzot, pestīšana nāca arī Bērziņiem, Krūmiņiem, Kalniņiem – pārāk izplatītie uzvārdi nebija valodas likuma autoru cieņā. Jāsaka, ka tieši šis aspekts daudziem aplauza sapņus, jo nebija jau tā, ka tauta kā pie zviedru galda pieklājīgi paņēma  nedaudz no šitā, nedaudz no tā. Tauta bija slinka un izsalkusi uz to, kas bija modē. Kāda starpība, kas tajos pārējos traukos – ierāpās ar visām četrām vispopulārākajā desertā un dzīroja uz nebēdu.

Tāda negausība nepatika iekšlietu ministrijai un nācās sist pa pirkstiem – pārtrauca izdalīt tādus uzvārdus kā Banga, Drava, Dzelme, Grauds, Leja, Lejnieks, Pumpurs, Raits, Rasa, Rožkalns, Salnājs, Smilga, Sūna, Tērauds, Vaivars, Veldre, Ziemelis un citus. Līdz 1940. gada 1. jūnijam kopskaitā 38 uzvārdus, jo tika noteikts limits, ka vienu uzvārdu var piešķirt tikai 30 personām un ne vairāk! Tiem, kas pa durvīm ieskrēja pēdējie, nācās izvēlēties ko citu. Bet ko darīt, ja populārie beigušies, bet nekas labs prātā nenāk? Arī par to bija padomāts. Iekšlietu ministrija bija sagatavojusi uzvārdu sarakstu, kurā ausij un papīram tīkamāko varēja izvelēties no galvu reibinošas 905 uzvārdu izlases – šāds palīgmateriāls gan maksāja 15 santīmu. Taču piedāvājums gana interesants un latvisks līdz vīzēm, piemēram: Aizsils, Aka, Bezdelīga, Bulta, Cirtējs, Degums, Dižarājs, Diena, Gandrs, Gatve, Kaudze, Klajums, Krēsla, Krītiņš, Kupena, Lakta, Lemesis, Līmenis, Loms, Malējs, Metenis, Mirga, Nesaule, Noleja, Ogle, Paipala, Pavakars, Saulriets, Talka, Tveice, Urga, Vakars, Zilgme…

Un tā vāciskais Šteins kļuva par latvisko Akmeni, Freibergs par Brīvkalnu, Apfelbaums par Ābeli, svešādi draudīgais Amadeuss-Vaholders – par cakainus dūraiņus apvilkušo Paeglīti. Protams, vācu uzvārdu izskaušana bija šīs kampaņas galvenais mērķis, taču tā lieti noderēja arī vienkārši neveiksmīgu un nežēlastībā kritušu uzvārdu īpašniekiem: Cīska kļuva par Graudu, Desainis par Druvnieku, Zābaks par Zemdegu, Ubags par Taimiņu, Muļķis par Ūdriņu, Vepris par Kalnieti, Zilpaušs par Zālīti, Mauceklis par Vītiņu, Sūdiks par Arāju un Mēsls par Ziediņu.

Kādam, to visu klausoties, noteikti viegli uzlocīsies lūpu kaktiņi. Piekrītu, amizanti. Un pie vainas… kārtējo reizi vācieši. Sākās tas viss tālajā 19. gadsimtā, kad latviešu zemniekiem dalīja uzvārdus. Vispirms Vidzemē (no 1822. līdz 1826. gadam) un tad Kurzemē (no 1834. līdz 1835. gadam). “Zemgales balss” 1939. gada 7. decembrī apraksta ierasto uzvārdu došanas kārtību šajā laikā, pieminot arī kādu anekdotisku gadījumu. Noteiktā dienā zemniekus sadzina ierindā un izdalīja uzvārdus. Kas bija paspējis sev uzvārdu jau izdomāt, to arī dabūja, bet daudziem mājasdarbs bija izrādījies pārāk ciets rieksts. Laika bija maz. Muižkungs bļāva virsū: “Juri, vai vārds sadomāts?” “Nav vēl,” nāca atbilde. Tad nu arī cienītais dabūja saukties par Juris Navvēl. Ne vienmēr muižkungam attiecības ar padotajiem bija tik labas kā Krišjāņa Barona tēvam. Citreiz tās bija pat izteikti naidīgas. Un tad nabaga zemnieki tika pie visnējēdzīgākajiem uzvārdiem uz vairākām paaudzēm. Tagad, simt gadus vēlāk, uzvārda latviskošanas likums un birokrātijas atvieglojumi nāca kā glābiņš visiem šiem bēdu brāļiem.

Varētu padomāt – nu jā, kā jau parasti latviešiem nav ko darīt, jāizdomā kārtējās muļķības. Taču mūsējie nebija vienīgie un nebūt ne pirmie, kas ķērās klāt uzvārdiem. 1934. gadā par to sāka runāt Igaunijā. Vēl agrāk – pirms Pirmā pasaules kara – šo tēmu jau cilāja somi. Uzvārdu somiskošanu un igauniskošanu uzskatīja par pašlepnuma un goda lietu. Katrs gan pats varēja izvēlēties, vai paturēt savu krieviski vai vāciski skanošo uzvārdu vai nē. Igaunijā likumu par uzvārdu maiņu oficiāli izsludināja 1935. gadā. Lai veicinātu cilvēku interesi, uz zināmu laiku tika atceltas visas ar uzvārdu mainīšanu saistītās nodevas. Sākumā šo izdevību igauņi izmantoja diezgan kūtri, bet vēlāk, laikrakstu mudināti, tāpat kā latvieši, aizrāvās ar to arvien vairāk. Kā saka, apetīte rodas ēdot. Arī Lietuvā likums par uzvārdu lietuviskošanu tika izdots jau vairākus gadus pirms Latvijas, bet tikai 1940. gadā uzvārdu maiņa tur uzņēma kārtīgus apgriezienus.

Sevišķi stiprās uzvārdu latviskošanas bangās nokļuva valsts resorā strādājošie. Prese nemitīgi atgādināja, ka, lūk, viņiem esot jārāda piemērs. Tad nu valsts prezidenta sekretārs Jānis Cimmermanis pārdēvējās par Rudumu, iekšlietu ministrs Kornēlijs Veitmanis par Veidnieku, darba centrāles direktors Šmits par Silmali un Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētājs Feldmanis par Grodsalu. Viņiem sekoja daudzi citi mazāk svarīgi ierēdņi. Kopumā līdz Latvijas okupācijai latviskojās apmēram 11 000 personas.

Kornēliju Veitmani (Veidnieku) jaunais uzvārds no represijām neglāba – viņš mira 1942. gadā Vjatlagā 

Videomateriāls par to, kā vācieši aizbrauca no Latvijas 1939. gada beigās