Rīgas kokaīna karaļi

Pie Hirša Bergera 1934. gadā konfiscētie 2000 grami kokaīna un morfija 17 000 latu vērtībā

Vēls vakars. Kafejnīca. Telpa ir siltas gaismas pielieta, taču gaiss ir tik ļoti sasūcies spriedzi, ka sit kā ar elektrību. Apmeklētāji kaut ko nepacietīgi gaida. Visi ir saspringti – kā muskuļi pirms starta šāviena. Kāds ik pa brīdim iemet aci pulkstenī pie sienas. Cits nervozi smēķē, ar skatienu urbdamies grīdā vai kaut kur tukšumā. Katru reizi, kad atveras durvis, vairāki pāri acu iekvēlas, kā uzpūšot oglēm, un drudžaini pārmeklē ienācēju. Taču, saprotot, ka arī šoreiz nav īstais, tikpat ātri nodziest un atgriežas pie kafejnīcas galdiņu lakojuma pētīšanas. Beidzot nesteigdamies ienāk tirgotājs. Sejas atplaukst. Kāds atviegloti nopūšas, citi sākt omulīgi tērzēt, izmet pa jokam. Tirgotājs noliek uz galda savu cepuri – zīme, ka neviens viņam nav sekojis. Tagad apmeklētāji nāk pa vienam klāt un sirsnīgā sveicienā dod abas rokas. Kad saujā veikli iespiesta deva un pretī saņemts 1, 2, un pat 5 lati, atkarībā no porcijas, klienti viens pēc otra steidzīgi pamet kafejnīcu.

Pagājušā gadsimta 20. gados Latvija tik tikko bija izkūņojusies no brīvības cīņās notašķītajiem autiņiem un spēra savus pirmos grīļīgos soļus pretī pilnvērtīgas valsts godam. Šos pirmos mēģinājumus piecelties kājās pavadīja tādas ierastas jauno valstu slimības kā korupcija, augsts noziedzības līmenis, haotiska politiskā skatuve un… arī visai kliedzoša problēma veselības jomā – kokaīna atkarība.

Un ja jau piesaucam karu, tad jāpiebilst, ka tieši tur arī izauga gan kājas, gan rokas, gan arī spārni šai slimībai. Kā jau kara laukā pierasts, bez varonīgiem kaujas saucieniem var dzirdēt arī vaidus un citas varoņeposiem mazāk atbilstošas skaņas. Tās tad ārstēja ar “recepšu zālēm”. Kara laikā un it sevišķi tam beidzoties, šie krājumi nonāca parastās tautas rokās. Un tad jau kaut ko saķert un iedzīt atpakaļ pudelītē bija neiespējami.

Līdz 30. gadu vidum Latvijā valdīja kokaīna zelta laikmets. Veselības departaments medicīniskos nolūkos to ļāva ievest pilnīgi legāli – koku varēja dabūt uz receptēm. Svarīgi gan piebilst, ka kādi 90% no ievestā līdz receptēm nemaz netika un vienkārši pazuda bez pēdām Rīgas bulvāros. Kokaīnu varēja glabāt un lietot, cik vien tīk. Likums aizliedza vienīgi tirdzniecību. Taču nekāds šķērslis biznesam tas nebija, jo likumsargu priekšā vienmēr varēja apelēt pie vajadzības pašpatēriņam. Ja arī gaudas par neremdināmām zobu sāpēm vai arguments par izpalīdzēšanu sāpju biedriem (kas, lūk, esot svēts likums kokaīnistu starpā) tienesi nepārliecināja, liela bēda tā nebija. Sodi bija gana saudzīgi, un vairāk par dažiem mēnešiem tāpat nedeva. Ja varēja samaksāt drošības naudu (kas naudīgajiem tirgotājiem nebija nekāda problēma), tad bez tuptūža varēja iztikt vispār un jau tajā pašā dienā atgriezties pie andeles. Drošības nauda nekad nepārsniedza dažus simtus, tāpēc gudrāk bija samaksāt nekā sēdēt, jo pa to laiku, kamēr sēdētu, tāpat nopelnītu desmit reizes vairāk.

“Baltā nāve”

Šī visatļautības deva koka biznesmeņu vēnā radīja leknu augsni kokaīna tirdzniecībai, kas Rīgā ļāva uzplaukt veselam tīklam lielāku un mazāku kokaīna tirgotāju. Balto nāvi, kā to mēdza saukt koka pretinieki, uz vietas Latvijā neražoja. To kontrabandas ceļā ieveda no ārzemēm, visbiežāk Vācijas, kur to lielos apjomos ražoja uzņēmumi E. Merck Darmštatē (tagad pazīstams kā Merck Group) un Beringer Nordhaimā. “Lielos apjomos” noteikti nebūs pārspīlēts, jo šie divi vācu uzņēmumi tiešām rāvās melnās miesās – vismaz līdz 20. gadu vidum tieši viņi sagādāja 80% no visa Eiropā saražotā kokaīna. Vēl tirgū apgrozījās dārgāka, zviedru ražojuma prece, un arī šis tas no Padomju Krievijas. Ielās stāstīja, ka tieši pēdējais iedarbojās ātrāk nekā visi citi. Tie, kam vācu un zviedru ražojums vairs nedeva nekādu efektu, padomju produktu iešņaucot, tika pat pie asins izplūduma degunā. Padomju Krievijai gan ar to nepietika, tāpēc Latvija zēla arī kā kokaīna tranzītvalsts. Kurš un kā balto pulveri nogādāja Latvijā bija pazudušās Dzintara istabas cienīga mistērija. Tirgotāji policijas rokās nonāca bieži, taču visi kā viens sazvērnieciski klusēja par to, kur mantu ņēmuši.

Diplomātiskais kokaīns

Te gan noteikti kāds krekšķinādams metīs acis uz tautas priekšstāvjiem – vai tik tā palīdzīgā roka nebija smukā uzvalciņā ievīstīta? Baumu bija daudz. Vārdos nesauktas amatpersonas aizdomīgi daudz braukājot uz ārzemēm un vedot lepnu dzīvi. Baumas un aizdomas. Cietu faktu un sodīto – krietni mazāk. Piemēram, 1927. gadā deputāts Rubulis savā runā no Saeimas tribīnes uzbruka sociāldemokrātam Petrēvicam, apgalvodams, ka tas spekulējis ar kokaīnu, šmugulēdams to uz Krieviju diplomātiskā bagāžā. Petrēvics izsauca Rubuli uz goda tiesu, iesaistījās arī kriminālpolicija. Tiesā Rubuļa apvainojumus pierādīt neizdevās, un ar tiesas spriedumu nācās atvainoties. 

Bet par vienu varam būt droši – mūsu sūtniecības pārstāvjiem nopelnīt kaut ko papildus, lai sanāktu saldējumam, kārojās ļoti. Tik ļoti, ka 1924. gadā atklājās, ka mūsu diplomātiskais konsuls Dancigā Kārlis Kuškevics balto pulverīti uz Latviju sūtījis vismaz četras reizes, katru reizi bagāžu aizsargājot ar diplomātisko zīmogu. Tālāk diplomātiskais kurjers Matisons ieradās Latvijas sūtniecībā Parīzē ar divām diplomātiskajām pakām. Vienā bijusi vienkārši diplomātiskā korespondence. Otrā – “personīgās lietas”… jeb 25 kg jau minētā Dancigas kokaīna. “Šeftē” bija iesaistīts arī Baltijas-Krievijas Tirdzniecības bankas pārstāvis Jānis Sniedze-Sniedzītis. Viņš no izmeklēšanas un tiesas meklēja glābiņu Padomju Krievijā. Bet likteņa ironija – čeka, meklējot ko iemainīt pret Latvijā notiesātiem komunistiem, nogrāba Sniedzīti un uzcepa lietu par saimniecisko spiegošanu Latvijas labā. Tā kā uz arestantu apmaiņu vajadzēja gaidīt pāris gadus, Sniedzītim nācās padzīvoties pa cietumiem mūsu kaimiņvalstī. Laikam ar to pietika, jo pēc atgriešanās mājās, pieteicās policijā pats.

“Svari” ironizē par “diplomātiskā kokaīna prāvu”

Uz vietas un līdzņemšanai

Nu labi, bet kur tad šo prieku varēja dabūt? Bija varianti. Ja bijāt romantikas cienītājs, tad jūsu izvēle noteikti bija siltās laternu gaismas slacītās Rīgas ielas. Varējāt izmēģināt Esplanādes apstādījumus, Brīvības un Dzirnavu ielas rajonu, Elizabetes ielu, arī Marijas un Avotu ielas. Tāpat posms no Brīvības bulvāra gar Tiesu pili līdz Splendid Palace bija apskatīšanas vērta vieta. To devēja par “Kokaīnistu aleju”. Ja ielas laika gaitā mainījās, tad viena vieta gan palika kā akmenī iecirsta – Rīgas kokaīna centrs bija Vērmaņdārzs un tā apkārtne. Tumsai iestājoties, te saradās visa veida pasaku tēli. Paroles vajadzīgas nebija, un tirgošanās gāja uz velna paraušanu. Trači arī. Tāpēc godīgiem cilvēkiem caur Vērmaņdārzu iet neieteica. Lai izvairītos no policijas, tirgotāji gan mēdza mainīt savas zonas, vienu dienu šeftējot vienā, otru dienu – citā.

Pie Vērmaņdārza

Tie, kuriem vicot apkārt pa Rīgu, nelikās pievilcīgi, savus “pacientus” pieņēma mājās. Citi pat gāja vēl tālāk un priekšplānā esošo pulverīšu tirgotavu papildināja ar kokaīna klubu dibentelpā. Šeit tad varēja uzkavēties un baudīt nesteidzoties, pasūtot arī dzērienus. Un uzkožamie? Tos aizvietoja…  kokaīns, protams! Daži tirgotāji bija gudrāki un slēpa savu andeli zem ļoti parastu veikalu izkārtnēm, it kā tirgojoties ar pārtikas precēm un citiem niekiem. Protams, slēpties dokumentos ir viena lieta. Pavisam kas cits, to darīt reālajā dzīvē. Kokaīna klubus ātri vien sazīmēja. Šeit gan nebija vajadzīgi īpaši apmācīti suņi vai kurmji ar lieko bārdu. Pietika ar pārējo nama iemītnieku sūdzībām policijā. Izrādās, ka kokaīnistu klubi mēdza būt diezgan skaļi un dažkārt vairāk atgādināja kādu mitoloģisko radījumu sabatu. Neparasto kakofoniju no pirmajā stāvā ierīkotās dvēseļu šķīstītavas, protams, nevarēja novelt uz vecā nama konstrukciju vaidēšanu zem gadu nastas. Izlikties, ka tie ir tikai ļauni murgi nebija iespējams īpaši tajos brīžos, kad saodušies (sašņaukušies) kokaīnisti dauzījās gar iedzīvotāju durvīm, nevarēdami vairs atrast izeju no mājas.

Kokaīna kluba apmeklētājs

Ja runājam par kokaīna mērķauditoriju, tad tādas noteiktas robežas novilkt nemaz nevarēja. Protams, pie ielu tirgoņiem iepirkās tikai sabiedrības zemākie slāņi. Tā saucamie pašpuikas, prostitūtas un tā pelēkā masa, ko varēja apzīmēt ar vārdu “skrandaiņi”. Vecuma ziņā – vairums bija padsmitnieku un jauniešu. Kokaīna klubos jau bija interesantāk. Šī publika bija raibu raibā. Visa veida profesiju pārstāvji, valsts ierēdņi, sabiedrības dāmas, zolīdi ģimenes tēvi un pat operas baletdejotāji. Lielākos klubos bija dalījums zonās. Izmeklētāka sabiedrība varēja šņaukt atsevišķā telpā, kur uz vienkāršo publiku jāskatās nebija. Un tad jau, protams, bija augstākā šķira, par kuras pārstāvjiem tikai mēļoja, bet vārdos nevienu nesauca. Daudzus no šiem dēvēja  par “svētdienas kundēm”, jo tie koku lietoja tikai pa nedēļas nogalēm kā “jautrības līdzekli”, kad arī iepirka vairākus gramus, bet no līdzcilvēkiem šo izklaidi slēpa. Šiem solīdajiem kungiem tad tirgotāji preci pieveda klāt – dažiem bija savs auto tieši šim nolūkam.

Kokaīna haizivs – Lasis

Viens no lielākajiem kokaīna tirgus smagsvariem bija apveltīts ne vien ar biznesmeņa izmanību, bet arī ar visnotaļ skatuvisku vārdu: Hugo Lasis. Lai gan Lasis kokaīna tirgus ūdeņos iepeldēja salīdzinoši vēlu – 20. un 30. gadu mijā – viņa vārdu zināja visi. Pielūdzēju netrūka. Tiklīdz Lasis parādījās, tā uzreiz viņu aplenca kā karstāko kinozvaigzni. Ne jau autogrāfu un selfiju nolūkos, protams. Lasis bija tik drošs, ka katram vajadzīgo daudzumu uzbēra turpat uz ielas. Kad krājumi uz rokām izbeidzās, viņš nozuda namā uz Marijas un Merķeļa stūra, atstājot nepacietīgo pūli gaidām. Viens, otrs no kokaīnistiem ar Lasi bija nemierā, jo svars nekad neesot pilnīgs – puspaciņā, kur vajagot būt diviem ar pus gramiem, esot tikai drusku vairāk par pusotru gramu. Lasi tas daudz neraustīja – ja negribi, neņem. Šāda nekaunība sadusmoja ne vienu vien – klienti sāka palikt drošāki par pašu Lasi un ar draugu atbalstu prasīja uzbērt pa virsu bez maksas. Tas gan cerēto rezultātu nedeva, jo Lasim bija miesassargi, kuri par savu gramu bija gatavi mesties Lasi aizstāvēt ar revolucionāru cienīgu degsmi.

Nu nebija jau tā, kā Lasis slikts cilvēks. Mēdza šad tad uzbērt mazturīgākajiem par brīvu. Ja būs dūša, tad gan jau izdomās, kur naudu ķert. Lasis šajā ziņā visu bija aprēķinājis un zināja, ka tādejādi nopelnīs dubulti. Pats kokaīnu nelietoja. Agrāk gan bijis sasmērējies ar balto, bet ar gribasspēku atmeta un no lupatām iekāpa smalkās drānās. Tagad arī beidzot staigāja apkārt labi izgulējies un paēdis. Kā jau visi koka tirgotāji, arī Lasis skaitījās bezdarbnieks, taču šeit bija gudrāks par visiem citiem, jo bija reģistrējies Rīgas pilsētas darba apgādē un kā bezdarbnieks saņēma arī pabalstu.

Policijai nenācās viegli ar Laša gūstīšanu. Kontroles izdarīja bieži, bet kā jau citi tirgotāji, Lasis ātri saoda briesmas un nozuda. Saķēra tikai mazos tirgotājus un lietotājus. Pat ja likās, ka Lasis jau tīklā, jo policisti teju dažu soļu attālumā, lieltirgotājs centās mantu nodot kādam savam sabiedrotajam, ja redzēja, ka tas varētu izsprukt. Ja nē, tad turpat viltīgi nometa, lai vēlāk savāktu. Ja kundes (klientus) pieveda prostitūtas, tad par drošību gādāja tās, kā sargsuņi modri vērojot ielu abos virzienos. Lasis arī nebija no tiem, kas bieži mainīja savu darbības rajonu. Policija gan viņu pārsteidzoši maz traucēja. Reiz Lasim vaicāts, kā tas nākas, ka viņš paliek neievērots. Uz to lieltirgotājs pasmaidījis un teicis, ka “vajagot mācēt degunu griezt pa vējam, tad nekad nedabūšot iesnas”. Ko lai saka, Lasim bija sevišķa veiksme.

Taču pat ar visu savu izmanību šad un tad nācās iekrist un nonākt uz apsūdzēto sola. Protams, ņemot vērā likuma maigo roku, par to nevajadzēja sevišķi uztraukties. Lasim naudas netrūka – 1929. gadā policija no Laša izkratīja portfeli ar 50 000 rubļu. Pirmskrīzes laikā Lasis esot pelnījis pat 3000 latus dienā. Taču arī no it kā niecīgās trīsciparu drošības naudas šķirties bija žēl. Tāpēc Lasis reiz uzdeva par liecinieci kādu Ķirsi, kura nu varēšot izstāstīt tiesnesim, ka tie visi ir meli un Lasis patiesībā godīgs cilvēks. Tiesnesis Ķirsi nozvērināja un atgādināja, ka jāstāsta tikai patiesība. Par nepatiesas liecības došanu zem zvēresta draudot pārmācības nams. Pēc tam liecinieci iesūtīja liecinieku istabā. Tik tālu viss kā ierasts. Taču, kad pienāca viņas kārta dot liecību, dāma bija izkūpējusi gaisā. Beigās izrādījās, ka Ķirsis pārbijusies un aizbēgusi. Lietu atcēla, bet liecinieci sodīja ar 25 latu naudas sodu.

 

Karaļi un karaliene

Šādu lieltirgotāju skaits Rīgā bija mainīgs, bet skaitlis grozījās ap desmit. Viens no tiem bija Grīnbergs, kurš, meklējot jaunus kundes, bija pat iestājies tikumības veicināšanas un Nacionālo atvaļināto karavīru biedrībās. Ilgi gan viņam tur uzkavēties nesanāca. Grīnbergs izcēlās ar to, ka viņam nebija konkrēta rajona – katru dienu ar klientiem norunāja tikties citā vietā nākamajā dienā. Vēlākos gados viņš palika vēl uzmanīgāks un saviem “noņēmējiem” noteica rajonus ārpus pilsētas – kur apkārtne labi pārredzama, lai neviens nemanot nevar pārsteigt. Tirgojās arī ar morfiju. Pie viņa Rīgas morfīnisti turējās kā pie glābšanas riņķa.

20. un 30. gadu mijā par populāru kokaīnistu klubu kļuva par “Kokaīna Jumpravu” dēvētās Lūcijas Jēgeres dzīvoklis. Patiesību sakot, dzīvokļi, jo atrašanās vietu nācās mainīt bieži policijas nemitīgās intereses dēļ. Pēdējos trīs Jēgere ierīkoja attiecīgi Pasta ielā, tad Ķieģeļu ielā, bet pašu pēdējo – Brīvības ielā 15. Pēc kārtējās kratīšanas 1931. gadā, kad policija ar panākumiem izrakāja visus Jēgeres puķu podus, Lūcija no šī rūpala atteicās. Taču pa uzņēmuma īso pastāvēšanas laiku roku ģimenes biznesā izmēģināja arī viņas bērni – meita Marija un 19 gadus vecais Valfrīds, kurš, mātei atrodoties cietumā, atvēra vairākas kluba filiāles dažādās Rīgas adresēs.

Jēgeres klubs Ķieģeļu ielā 4

Sava pulverīšu lieltirgotava un klubs bija arī Edgaram Ceplītim. Kā jau kokaīna lieltirgotājam drošības nauda nekad problēmas nesagādāja, tāpēc sēdēt nevajadzēja. Viņš arī apgādāja morfīnistus. Pēdējā laika Ceplītis narkotiķus dzīvoklī vairs neielaida. Pacientus apkalpoja vai nu naktī turpat pagalma šķūnī vai arī iešļircināja pa logu. Taču arī šī piesardzība nelīdzēja – policija veselu baru narkotiķu iztrūcināja, tiem stāvot rindā pie loga. Lietisko pierādījumu netrūka, jo daži bēgdami pat nebija paspējuši no miesas izvilkt šļirces.

Jēgeres klubs Brīvības ielā 115

Jāzeps Kuzņecovs bija kokaīna biznesa veterāns, kurš šajā nozarē strādāja jau kopš 20. gadu sākuma. Tirgojās no sava dzīvokļa, apkārt nestaigāja. Klienti visdažādākie – gan klaidoni, gan lepni ģērbušies kungi. Brīžiem pie nama esot stāvējuši pat vairāki ormaņi un automobiļu rinda. Šad un tad arī iekrita, taču lielākais nesmukums sanāca 1931. gadā, kad “tirgotavā” gandrīz nosita vienu no viņa kundēm. Policija notikuma vietā atrada asins peļķē guļošu klientu, bet pats Kuzņecovs jau bija aizlaidies. Izrādījās, ka divi klienti todien atgriezušies pie Kuzņecova, pavisam neomā, jo pulverītis nav devis nekādu efektu. “Naudu atpakaļ, citu marku vai izdemolēsim dzīvokli!” Kuzņecovs pēc glābiņa devās uz kriminālpoliciju, bet tur viņu atšuva, jo neesot viņu joma. Tad nu tirgonis labi pacienāja draugus no tām pašām kokaīnistu aprindām, lūdzot izpalīdzēt. Tiem divreiz nebija jāsaka, un viņi sirsnīgi izpalīdzējuši ar metāla stieni un galda kāju.

Vienam tēvam bija divi dēli

Rīgas narkomānijas peizāža nebūtu pilnīga bez brāļu Vursģeļu atstātajiem triepieniem. Jānis un vecākais brālis Nikolajs bija aktīvi nemiera cēlāji jau kopš 20. gadu sākuma. Ja vēlāk Nikolajs aizrāvās ar narkobiznesu, tad Jānim no tā nekas neiznāca, jo pats nemitīgi bija piešņaucies un “veikals” zaudējumus vien nesa. Ko lai saka, Jānis bija nelabojams kokaīnists un vienkārši katastrofa. Ne vien sev bet arī visai Rīgai. Nebija dienas, kad pilsētā nerunātu par Vursģeļa “varoņdarbiem”. Protokolus vāca simtiem. Par miera traucēšanu. Bet nu tā “miera traucēšana” laikam vairāk tāds eifēmisms. Vursģelis esot bijis bokseris kādā biedrībā, bet izslēgts par neatļautiem sitieniem. Tagad bez noteikumiem mīcīja visus uz ielas, it sevišķi, kad bija kārtīgi sašņaucies. 1929. gada 23. novembrī Vursģelis ar citu bēdīgi slavenu dauzoņu Juri Jasu iebruka viesnīcā “Savoy” Marijas ielā 5. Visādi ālējās, atbruņoja sargu un sadūra vienu no viesiem trīs reizes. Abus huligānus nogādāja 2. iecirknī, kur Vursģelis tā ārdījies, ka desmit policistu bijis par maz, lai savaldītu. No Sarkankalna slimnīcas pat dabūts trako krekls, kuru gan Vursģelis noplēsis. Beigās policisti izlīdzējušies ar primitīvākām metodēm – trakais iebāzts maisā un sasiets ar striķiem. Šādā iepakojumā atstāts uz dažām stundām, lai “atdziest”.

Nikolajs Vursģelis

Te nu jāpaskaidro, ka policija Vursģelim nekad nebija nekāds šķērslis. Nākamajā gadā nu jau abus brāļus par kārtējo trakošanu atkal nogādāja 2. iecirknī. Kā jau tādās svētku reizēs pieklājas, Vursģeļi izdemolēja telpas, piekāva dežurējošos policistus un pārsita galvu diviem citiem apcietinātajiem. Citā reizē pēc nogādāšanas iecirknī Vursģelis izlicies pavisam rāms un sācis pat lasīt avīzi. Policisti novērsušies, lai sastādītu protokolu. To Vursģelis izmantojis – izrāvis vienam revolveri. Zinot, kas Vursģelis par tipu, policisti uzreiz apsolījušies atlaist brīvībā, ko arī izdarījuši. Neies jau riskēt. Tajā pašā gadā Vursģelis uz ielas piekāva arī kādu kriminālpolicistu, kas bija izdomājis huligānam sekot. Tiesā Vursģelis gan svēti zvērēja: “Bet uz priekšu gan nudien labošos.”

Protams, nekāda labošanās nesekoja un tika izdemolēts pārtikas veikals Kurmanova ielā. Pēcāk Vursģelis ar revolveri iebruka Jēkabsona kafejnīcā Elizabetes ielā 18 un draudēja apšaut visus apmeklētājus. Prefekts nolēma dauzoņam piemērot Kerenska likumu. Uz šā likuma pamata katru personu, kas apdraudēja valsts drošību, varēja apcietināt un turēt apcietinājumā nenoteiktu laiku. Vursģelis gan šajā ziņā nebija nekāds pionieris. Vēl jau bija virkne citu kokaīnistu, kas tieši tāpat tika turēti apcietinājumā. Vursģelis, protams, teicās dikti nožēlojot sastrādāto un aizrakstīja prefektam žēlabu pilnu lūgumu uz vairākām loksnēm, lai viņu no Kerenska likuma atsvabina. Bet neko darīt, cietumā šoreiz mēnešu vietā bija jāpavada gads.

Vai tas ko mainīja? Pāris nedēļas pēc Vursģeļa atbrīvošanas nepaveicās tējnīcai “Slava” Dzirnavu ielā 86. Huligāns šoreiz kokaīna brāļu vietā bija paņēmis līdzi kādu savu simpātiju. Pietika ar to, ka kāds ne tā uz dāmu paskatījās, un tad jau izlieto vairs nesasmelsi... Vursģelis sitis uz visām pusēm. Apmeklētāji bēguši kur kurais. Tējnīcas īpašnieks meties glābt uzkožamos, bet piekauts līdz nepazīšanai. Iestādījums pilnīgi izdemolēts.

Nu nebija tā, ka terorizēja tikai vienkāršo tautu. Pārējie kokaīnisti arī dabūja pasvīst. Ja Vursģelim uznāca kāre pēc baltā pulvera, tad vienkārši aizgāja pie kāda no tirgotājiem, un, ja nedeva, tad... Nu, nedot vienkārši nevarēja. Cietušie, saprotams, nekad policijai nežēlojās, jo tā tikai nodotu paši sevi. Arī Lasim šī tīkla acis bija par mazu. Ja nevarēja Lasi sastapt uz ielas, tad Vursģelis aizgāja uz mājām, un tad Lasis dabūja drebēt. Arī izvairīgajam Grīnbergam nelika mieru. Tas gan beigās vienkārši pārvācās uz Rīgas Jūrmalu. Pat nopirka dzīvokli tur. Bet, tavu nelaimi! Vursģelim ģeogrāfija nebija šķērslis. Jēgerei liktenis nebija iedalījis labākas kārtis – Vursģelis vienu nakti lauzās iekšā arī pie viņas un prasīja kokaīnu, citādi nogalināšot. Lūcijai nekas cits neatlika kā saukt policiju. Tas gan Vursģeli neatturēja mesties viņai virsū arī kārtības sargu klātbūtnē. Citā reizē jau minētā Ceplīša dzīvoklī Skolas ielā 7 ieradās brālis Nikolajs ar draugu un pieprasīja kokaīnu uz parāda. Kad Ceplītis viņus izgrūda ārā, kokaīnisti izsita durvis un pašu Ceplīti piekāva. Kad tas padarīts, sāka meklēt narkotikas. Tikmēr Ceplītis aizskrēja pie policijas, kas dauzoņas aizturēja. Jānim Vursģelim svēts nebija arī brāļa Nikolaja vēlākais biznesa partneris Straupe (kārtējais koka tirgotājs), kuru kādā strīdā sadūra, un, ja šis nebūtu paguvis aizbēgt, kas zina, kā tas viss būtu beidzies. Protams, Straupe policijai žēloties negāja.

Un ja runājam par mazāk slaveno brāli Nikolaju, noteikti jāpiemin, ka viņš kādu laiku taisīja labu veikalu Nacionālas operas apstādījumos. Pats paslēpās kādā krūmā un klientus par savu atrašanās vietu informēja ar norunātu signālu – svilpienu. Kokaīnistiem tās bija īsāks, bet morfinistiem garāks. Turpat krūmos bijusi ierīkota arī lazarete. Ja kādam morfīnistam gadījusies stiprāka porcija un tas paģībis, tad viņš turpat noguldīts un ārstēts ar kanāla brūno ūdeni.

Kokaīna karš starp Lasi un Vursģeļiem

Tagad, kad esam iepazinušies ar Rīgas kokaīna skatuves aktieriem, laiks uzmest aci viņu savstarpējām attiecībām. Vai tad tikai Amerikā varēja baudīt kārtīgus bandītu karus? Nebūt nē! Krietni mazākā mērā, bet arī pašmāju skatuve piedāvāja vietējo varoņu nesaskaņas. 1932. gada maijā smagi saindējušos pie Vērmaņdārza atrada pazīstamo kokaīnistu Hugo Meijeru. Īsi pēc tam slimnīcā viņš nomira. Negaidīti kriminālpolicijā ieradās Nikolajs Vursģelis un ziņoja, ka Meijeru noindējis Lasis. Kā viņš to zinot? Abi ar nelaiķi pirkuši pie Laša kokaīnu tālākpārdošanai… un arī, kā redzams, pašpatēriņam. Pēdējā laikā Lasis esot paaugstinājis baltā pulverīša cenu, kas izraisījis konfliktus ar tālākpārdevējiem. Lasis esot baidījies, ka Meijers viņu nodošot policijai – tāds, lūk, motīvs. Likumsargiem, protams, divreiz nav jāsaka. Iegansts kārtējo reizi izkratīt Laša dzīvokli. Tad arī kratīja divkārtīgi, jo pirmajā reizē neko atrast neizdevās. Otrajā piegājienā gan varēja smelt ar abām rokām – iedobumā zem grīdas uzgāja ievērojamus kokaīna un morfija krājumus.

Hugo Meijers

Aizdomas par indēšanu gan tā arī palika – tikai aizdomas. Taču Vursģeļiem jau nevajadzēja spriedumu ar parakstu un zīmogu. Jānis Vursģelis, kurš tobrīd bija cietumā, piekodināja Nikolajam, ka Lasim jāatriebjas, lai tur vai kas. Saprotams, ka savā starpā abi nekāvās, bet viņu piekritēji un aģenti gan izcīnīja ne vienu vien kauju zem Vērmaņdārza liepām. Ar dūrēm un ar nažiem. Lasis palika vēl uzmanīgāks, vairoja savu atbalstītāju baru un bez miesassargiem nekur vairs negāja. Vursģelis tad nu izlēma sist pa sāpīgāko vietu un ķērās pie negaidīta ieroča – likuma smagās rokas. Kad vien Nikolajs pamanīja policiju, tā metās ziņot – Lasis šovakar darbojoties tur un tur. Lasis parādā nepalika un kā jau likumpaklausīgam pilsonim pienākas devās pie likumsargiem un ziņoja par Vursģeļa tirdzniecības maršrutiem. Šādi savstarpēji apkarojoties, viņi kļuva par labākajiem policijas palīgiem cīņā ar kokaīnu Rīgas ielās. “Pienākuma apziņa” brīžiem izrādījās stiprāka par veselo saprātu – reiz Vursģelis skrējis ziņot par Lasi, pats būdams manāmi piešņaucies. Liels bijis viņa pārsteigums, kad kārtībnieki izlēma vispirms izkratīt apzinīgo pilsoni pašu un atrada četrus pulverīšus. Vursģeļa reakcija, protams nepārsteidza: “Labāk manu dzīvību nekā pulverīšus!”

 

Cīņai ar Pirmā pasaules kara sekām – kokaīna un morfija atkarībām – aktīvāk sāka pievērsties 30. gadu vidū. Jaunais likums par sabiedriskā miera un kārtības traucētāju apkarošanu administratīvā kārtā deva iespēju cīnīties ar šo vielu lietotājiem radikālāk. Nelabojamos un vairākkārt sodītos kokaīnistus, tostarp tirgotājus, uz ilgāku laiku sāka ievietot darba namos, tādejādi izolējot no sabiedrības un viņu atkarības. Tāpat Veselības departaments 1936. gadā ierobežoja narkotisko vielu izrakstīšanu receptēs. Tas noveda pie mazāka narkotisko vielu piedāvājuma, un arvien vairāk narkomānu meklēja palīdzību psihiatriskajās slimnīcās, kur brīžiem kokaīnistu un morfīnistu bija vairāk nekā alkoholiķu...

Kokaīnisti – “Ilustrētais Kriminālžurnāls” (1925)