Kalmju kaujas – Ulmaņlaiku “asiņainie” Jāņi

Kalmju kauja 1939. gadā

Ražena auguma kareivis lēni brien pa zaļās asinīs slīkstošo kaujas lauku. Katrā viņa smagajā rokā draudīgi šūpojas sulīgi kalmju saišķi. Apkārt valda karsta cīņa, cauri Jāņu zāļu lapu putenim dzirdamas karotāju balsis un spalgāki bļāvieni, taču neviens vēl nav uzdrīkstējies pacelt savu kalmi pret viņu. Te piepeši kareivja skaustu ķer labi tēmēts sitiens. Gaisā pašķīst kalmju strēmeles, un uzbrucēja manīgi izgaist pūlī kā dzirkstele dūmos. Kareivis apsviežas apkārt, lai uzšautu pretī, un ar sirsnīgu tenisista vēzienu velk pirmajai meičai, kas gadās ceļā. Tā, saņēmusi nepelnīto un kaislīgo dabas velšu skūpstu, liek pretī divrocīgi. Pēc īsas bet aktīvas laipnību apmaiņas no kalmju saišķiem ir palikuši pāri vien aplauzti stumbeņi. Tagad atliek likt lietā visstiprāko no ieročiem – kareivis saķer meiču aiz rokām, pierauj klāt un nomutē. “Ak, šie bučosies!” kāds iesaucas, un nu uz abiem gāžas kalmju sitienu krusa no visam pusēm…

Var šķist, ka mūsdienu Jāņu tradīcijas aprobežojas ar cenšanos nenosmakt ar pārlieku gruntīgu šašlika lādiņu, neplānotu špagatu uz virtuves slapjās grīdas, kur kāds izgāzis spainīšgaļas marinādi, un varbūt arī tādu mazu uzdrīkstēšanos kā kautru palēcienu Jāņu ugunskura malā pār sauju ogļu – tas tā, drošībai, ja nu sanāk paslīdēt divreiz vienā vakarā. Bet nu ar to arī vakars ir beidzies. Vai garlaicīgajiem un mierīgajiem latviešiem Jāņu svinēšana jelkad ir bijusi bišku smeķīgāka? Visi, protams, ir dzirdējuši par aplīgošanu, zāļu lasīšanu un vainagu pīšanu. “Nu labi,” kāds ar garlaikotu seju novilks, “kuram tad interesē tā mīcīšanās pa aizaugušo sētsmali. Tas jau omēm”. Taču, tas nebūt nav viss. Latvieši Jāņu ēdienkartē savulaik spēja piedāvāt arī ko ugunīgāku. Un kas var būt ugunīgāks par nejaušu garāmgājēju slānīšanu pustumsā ar lakstiem. Protams, tas varētu likties bandītiski un barbariski, taču jāņem vērā, ka šāda pēršanās ar kalmēm līgo dienas vakarā bija vispārpieņemta tradīcija, kurā piedalījās visa Rīga, un nekādi protokoli par huligānismu tolaik rakstīti netika. Arī ne tad, kad kāvienu dabūja paši kārtībnieki.

Kalmju kauja sakās jau pēcpusdienā, un, jo zemāk slīdēja saule, jo niknāka tā kļuva. Kaujas epicentrs, kā jau ierasts, bija Centrāltirgus, Daugavmala un Vienības laukums – šajās vietās zāļu tirgū par 3 līdz 10 santīmiem varēja izmeklēties kalmju saišķus pēc sirds patikas. Taču, ēnām stiepjoties garākām, nekādas demilitarizētās zonas vairs netika ievērotas un kaujas turpinājās jau pa visu Rīgu. Tikai retajam izdevās savas Jāņu zāles aiznest mājās veselas. Nav jau viegli tā vienkārši turpināt ceļu, kad pēkšņi pret tavu muguru sašķīst kāds labi tēmēts kalmju pušķis. Normāls cilvēks negaidīs un dos pretī kā nākas. Ar to vienīgo ieroci, kas rokās. Un vajag tikai diviem uzsākt kauju, lai tas aizrautu līdzi desmitiem citus. Pievakarē Rīgas ielās neredzēja gandrīz neviena gājēja bez kalmēm, tāpēc atrast pārinieku bija vieglāk nekā pazaudēt nevainību pārpildītā mikroautobusā. Ap pusnakti gan kaujas, gan kalmes jau bija beigušās, ja neskaita sapluinīto saišķu driskas, kas biezā slānī rotāja visu Daugavmalu.

 

No Vāgnera līdz tiltu šūpošanai

Jāatzīstas – nosaukumā “Ulmaņlaiku” izmantoju vairāk kā “klikšķu ēsmu”, jo ne jau Ulmaņpapus šo tradīciju ieviesa, pārgriežot lentīti, kā jaunu skolu iesvētot. Kalmju kaujas bija Jāņu svinību ēdienkartē jau pirms tam – gan 30. gadu sākumā, kad Ulmaņlaiki vēl nemaz nebija plānā, gan 20. gados, gan vēl gadsimtu agrāk, taču lielāko ievērību presē šī Jāņu paraža iemantoja tieši 30. gadu otrajā pusē. Kad tad īsti sākusies šī tradīcija, nav labi zināms, taču baltvācu muzikologs Elmārs Arro spekulē, ka Rihards Vāgners operas “Nirnbergas meistardziedoņi” 2. cēliena plūkšanās ainu esot iedvesmojies tieši no Rīgā redzētajām kalmju kaujām Daugavmalā. Tad nu puslīdz droši varam teikt, ka šī lieta ir bijusi aktuāla vēl pirms tam, jo tikai par godu Vāgneram jau nu vietējie zemnieki tādas izdarības neuzsāktu. Kurš gan no viņiem tolaik vispār zināja par tādu Vāgneru…

19. gadsimtā, tumsai iestājoties, Jāņu svinības no cietzemes ikreiz esot pārsviedušās uz Plosta tiltu Daugavā (tagadējā Akmens tilta vietā), kur tad arī norisinājusies svētku karstākā daļa. Tajos brīžos satiksmi uz tilta pilnībā pārtrauca. Otrā rītā parasti lejpus tilta visa Daugava bijusi klāta meijām, kalmēm un dažādām Jāņu zālēm, kas lēnām turpinājušas savu ceļu uz jūru. Šur tur zaļumu biežņā pavīdējusi arī kāda cepure un cits kaujas dalībnieku nejauši pamestais privātīpašums. Pēcāk šīs izpriecas tikpat jestrā garā turpinājās jau uz jaunā Pontonu tilta. Apcerot kalmju kauju tēmu, 1935. gada 23. jūnijā laikraksts “Rīts” min, ka tur esot gājusi vaļā tāda klapēšanās, ka tilts tādās reizēs nosēdies dziļāk ūdenī. Par 1908.–1910. gadu pat kļuvusi populāra šāda rīdzinieku līgo dziesma:

Cits ar kroni
Cits ar joni – līgo, līgo,
Kalmes gaisā pacēlis, līgo,
Velk tiem skuķiem
Pa tiem skuķiem – līgo, līgo.

Plosta tilts

Izrēķināties, bet saskaņā ar likumiem

Varētu padomāt, ka visa šī tradīcija bija vienkārši haotiska publiska izkaušanās. Taču kā jau jebkurai tradīcijai arī šai bija savi likumi. Protams, nebija nekādu priekšrakstu vai Eiropas regulu, kas noteica cik garus vai resnus kalmju stumbeņus drīkst “laist apgrozībā”, taču nerakstīti noteikumi bija, un tos zināja visi un vairāk vai mazāk arī ievēroja. Pirmkārt, netika sists kuram katram uz labu laimi. Sievietes nekad nesita sievietes, un vīrieši vīriešus. Šī bija cīņa starp dāmām un kavalieriem. Iespējams, tāpēc, lai kalmju kaujas nepārietu nopietnākos miesas bojājumos. Dāmas sevišķi mēdza aplenkt Jāņus, kuru galvas rotāja ozollapu vainagi.

Otrkārt, nedrīkstēja variēt ar ieročiem. Atļautas bija tikai kalmes, un punkts! Protams, šad un tad pa vidu iespruka arī pa kādam lietussargam, meijai vai alus pudelei, bet tie drīzāk “uzziedēja”, kārtojot vecus rēķinus, kam šīs pasākums bija ideāli piemērots. Arī ar kalmēm nebija tik vienkārši. Reizēm cīņas karstumā gadījās paķert kalmes aiz tievgaļa, lai tad pretinieks saņemtu tādu vīrišķīgāku sveicienu ar resno galu. Bet tad bija jārēķinās ar to, ka pēkšņi var izlīst kārtībnieks, šādas noteikumiem neatbilstošas kalmes izraut no rokām un nobrīdināt neko tādu pat nedomāt atkārtot. Uz ielas taču visur varot iegādāties svaigas kalmes! Visvairāk ciest dabūja meičas ar īsiem svārkiem, jo kailie stilbi bija tas, kas kalmēm interesēja visvairāk. Protams, vēl nepatīkamāk, ja papildu efektam kāds starp kalmēm ieblēdīja arī kādu nātri.

Jautrie kalmju bērni arī necieta dezertierus – neviens nesaņēma tik daudz sitienu kā tas, kas gribēja glābties no kaujas lauka bēgot – un ziņkārīgos, kas vienkārši gribēja pasīvi vērot no malas, paši ieturot drošu distanci. Šādus skatītājus netaupīja neviens, un katrs uzskatīja par svētu pienākumu sadot ar kalmēm. Daži no skatītājiem mēģināja izbēgt no šāda likteņa, izraujot kalmes soģiem no rokām. Bet kamēr atbruņoja vienu, tikmēr desmit citi jau tevi apstrādāja kā mīklas gabalu maiznīcā.

Kalmju kauja pie Centrāltirgus

Kalmju kultūršoks

Lai arī Rīga vienmēr bija kalmju kauju epicentrs, tā nebūt nebija vienīgā vieta, kur tādas izpriecas varēja baudīt. 30. gados, iedvesmojoties no galvaspilsētas paražām, kalmju kaujas rīkoja arī citās Latvijas pilsētās. Pēc otrā pasaules kara, pateicoties trimdas latviešiem, šī tradīcija izgāja tautās, un ar to iepazinās arī citviet pasaulē. Pirmie, kas dabūja izjust kultūršoku, bija vācieši. 1947. gadā skautu nometnē Švābijā latviešu skautu izdarības Līgo vakarā bija ieradušies vērot arī vietējie interesenti. Sākoties kalmju kaujai, svešzemju eksotikas mīļotāji gan steigšus nozuda. Nezinot neko par latviešu tautas paražām, nākamajā dienā daudzi no skautiem saņēma bažīgus jautājumus par “skandāla iemesliem un upuru skaitu”. 

Ja jau runājam par ārzemnieku interesi par mūsu Jāņu tradīcijām, noteikti jāpiemin angļi, kuri gan bija drosmīgāki par bailīgajiem vāciešiem. 1929. gada Jāņos ap angļu kara flotes kreiseri, kas uz brīdi bija piestājis ciemos, sapulcējās krietns svinētāju pūlis, kuri nespēdami brašos jūrniekus aizsniegt, sāka tos ar kalmēm bombardēt no krasta. Angļi, tādas eksotikas savaldzināti nebija daudz jāmudina – pēc brīža jau paši bija krastā ar kalmēm rokās. Ilgi gan viņiem neizdevās noturēties, jo sākās rīdzinieču masveida ofensīva, un jūrniekiem nācās glābt savas bikses, atkāpjoties atpakaļ uz kreisera klāja. Protams, Latvijā jau paši apzinājāmies savu tradīciju savdabību, tāpēc Rīgas Jūrmalas (tā savulaik sauca Jūrmalu) pašvaldība jau laikus brīdināja vietējos, lūdzot ar kalmēm kauties “tā daiļi un pieklājīgi”, citādi ārzemnieki vēl noturēšot mūs par īstiem barbariem.

Kalmju kauja Līgo vakarā pie Alūksnes ezera

1938. gada videomateriāls par Līgo svinēšanu – kalmju kauja no 1:20