Kara lidotāju bēres – kā rokzvaigznēm

Edvīna Bites bēres 1924. gada martā

No mākoņiem iznirst lidmašīna un, lēni griezdamās, krīt vertikāli zemē. Ātrums nemitīgi pieaug, propellers vēl griežas, bet motors ir izslēgts. Dzirdams vienīgi kā vējš svilpo gar lidaparāta ķermeni. Tas krīt taisni uz leju. Uz mums. Vēl brīdis, un lidmašīna ietrieksies zemē pie mūsu kājām. Bet tad tā zibenīgi pāriet horizontālā lidojumā. Nikni sāk sprakšķēt motors. Tā rūkoņa aprij visas pārējās skaņas, pārvēršot apkārtējo pasauli mēmajā filmā. Rīb logu rūtis, un dārdi atbalsojas māju sienās. Lidotājs slaidā vēzienā izmet riņķi pār ēku jumtiem, tik tikko neaizraujot līdzi antenas, tad noglāsta parka koku galotnes un gandrīz aizskar… Rudzīša zārku. Vēlāk, kad nelaiķi jau laižam kapā, lidmašīna nekur nav pazudusi un sviež gaisā vienu nāves cilpu pēc otras…

Mūsdienās kas tāds ir kaut kas neiedomājams un izsauktu sabiedrības sašutumu. Šādu ālēšanos nekādā gadījumā nepalaistu garām “Degpunkta” spicās ausis un varbūt pat “aizvilktu” līdz “Bez Tabu” sižetam. Protams, arī šo pārlieku sulīgo manevru autors, nelaiķa Rudzīša draugs Kravcovs, par šo izgājienu tika sodīts, taču, tieši tā, uzsvars ir uz – pārlieku –, jo pašā pamatā šāda veida uzvedība kara lidotāju bērēs nebija nekas ārkārtējs. Tā bija vispārpieņemta cieņas izrādīšana bojā gājušajam biedram.

Starpkaru perioda Latvijā lidotāju izvadīšana mūžībā vienmēr bija liels notikums. Par katru no šiem pasākumiem rakstīja avīzes. Gan pirms, gan arī pēc bēru ceremonijas. Tās apmeklēja ne tikai piederīgie, lidotāju dienesta biedri un augsta ranga militāras amatpersonas, bet arī vienkāršā tauta. Gaisa spēkiem bija īpaša vieta cilvēku sirdīs ­– ikgadējie aviācijas svētki Spilvē pievilka daudz interesentu un gandrīz vai izmēza Rīgu tukšu. Un vispār šāda veida svētki tika rīkoti visā Latvijā. Mums patīk atcerēties, ka Brīvības piemineklis bija visas tautas projekts, kuram saziedoja trīs miljonus latu. Taču “naudas samešanas” nemitīgi rīkoja arī mūsu aviācijai, un 1938. gadā, pateicoties vairāk nekā piecu miljonu latu lieliem ziedojumiem, tika iegādātas 29 jaunas kara lidmašīnas. Īsāk sakot, aviācija tolaik bija krietni populārāka nekā šodien. Tai skaitā arī atvadīšanās no tās varoņiem.

 

PĒDĒJAIS LIDOJUMS, BET PĒC NĀVES

Lai arī ir pierasts uzskatīt, ka lidotāja pēdējais lidojums ir tas, kurā viņš iet bojā, lidotāju bēres starpkaru periodā šajā formulā ieviesa izmaiņas. Šajā laikā par pēdējo lidojumu mēdza dēvēt lidotāja izvadīšanu – ceļu no baznīcas līdz viņa mūžīgās atdusas vietai kapos. Un nē, tā nebija vienkārši skaista metafora. Bojāgājušais tik tiešām devās simboliskā pēdējā lidojumā. Ar lidmašīnu. Pats gan viņš to nevadīja, lai arī cik karsti to vēlētos, jo… neatradās pat kabīnē. Pēc iznešanas no baznīcas zārku ar nelaiķi novietoja uz ziediem greznotas lidmašīnas muguras – starp pilota kabīni un lidaparāta asti. Šajā brīdī, kāds noteikti savā krēslā nemierīgi sakustēsies un varbūt arī bažīgi sarauks pieri. Nē, par zārka drošību pretvējā un sānsverē uztraukties nevajadzētu. Lidaparātam celties gaisā nebija lemts. Pat ja nelaiķis to gribētu, jo lidmašīnai bija noņemti spārni. Te gan nekāda dziļāka metaforiska atsauce uz “apcirptiem spārniem” nav jāmeklē. Šajā gadījumā to darīja tīri praktisku iemeslu dēļ – ne tikai tāpēc, lai ap to būtu vairāk vietas visiem sanākušajiem, bet arī lai ērtāk varētu piesliet kāpnes zārka novietošanai uz lidmašīnas muguras. Tā kā motors netika darbināts, tā vietā nācās strādāt citiem zirgspēkiem – lidaparāta pārvietošanā nāca talkā zirgu aizjūgs. Dzīvnieku skaits svārstījās no diviem līdz pieciem. Kā nu kurās bērēs. Kas gan bija raksturīgs visām bērēm –– ērtības labad lidmašīnu vilka aiz astes. Šī ačgārnība gan tika novērsta gadījumā, kad zirgi neatradās, – tad to vienkārši stūma ar rokām, izbāžot koka kārtis caur priekšējo riteņu statnēm.

Kara lidotāja bēres Lietuvā

PAVADĪTĀJI, NE TIKAI UZ ZEMES

Protams, kā jau militāristu bērēs neiztika bez nelaiķa profesionālās dzīves atribūtiem. Uz zārka tika novietota tumšā lidotāja cepure un zobens. Arī sasniegumi netika aizmirsti. Kāds vienmēr pa priekšu nesa nelaiķa apbalvojumus, piemēram, Lāčplēša ordeni. Taču bēru procesijā nemanīja nelaiķa “ieroču brāļus” – citus eskadriļas pilotus. Tā gan varēja likties tikai tad, ja nevīžoja paskatīties uz augšu, jo tur jau viņi bija. Nelaiķa darba biedri atdeva godu, ierodoties viņa bērēs paši savās lidmašīnās. Vairumā gadījumu debesīs virs procesijas riņķoja trīs lidmašīnas, bet atsevišķos gadījumos arī vairāk. Šīs lidmašīnas sēru gājienu pavadīja visu ceļu līdz kapiem, vairākkārtīgi pārlidojot bēriniekiem. Neviens gan necentās noraut bēru procesijas dalībniekiem skalpu kā ievadā minētajā gadījumā, kas, starp citu, nemaz nenotika Latvijā, bet gan Krimā. Tur padomju armijā dienošais lidotājs Kazimirs Rudzītis 1924. gadā gāja bojā, ar planieri uzskrienot klintij. Latvijā bēru gājiena pavadītāju izdarības gaisā bija ieturētas nedaudz vēsākā – latviskā – garā, un neviens neko ārkārtēju nedarīja un arī sodīts netika. Ja nelaiķis bija jāved ar vilcienu, lai to nogādātu pēdējās atdusas vietā citā pilsētā, lidmašīnas to pavadīja tikai līdz stacijai. 

Krass kontrasts gan tam ir pirmā pasaules kara laiks, kad kolēģi bija gatavi uz visu. To, cik tomēr svarīgi bija atdot pēdējo godu biedram, spītējot jebkādiem apstākļiem, žurnālā "Atpūta" stāsta lidotājs Rūdolfs Celms. Viņš atceras, ka reiz vācu lidotāji, lai atvadītos no saviem kritušajiem biedriem, pārlidoja fronti pie Rīgas. Spītējot zenītartilērijas kaitinošajām rejām, viņu “Albatross” pagrozījās virs pilsētas, līdz atrada vietu, kur iepriekšējā dienā notriektajiem ienaidniekiem rīdzinieki bija sarīkojuši bēres. Tad, turpinot ignorēt artilērijas uguni, vācieši nolaida lidmašīnu zemāk un nometa bēru vainagu, gandrīz trāpot tuvējā akā. Šādas ziedu veltes no gaisa starpkaru periodā raksturīgas nebija, izņemot aizsargu aviācijas lidotāja Toma Gailīša bēres 1938. gadā, kad Meža kapos arī viņš saņēma šādu atvadu dāvanu.

 

ĪPAŠA PIEMIŅAS ZĪME

Lidotāju izvadīšanas īpašā pieskaņa nebeidzās, arī bēru procesijai sasniedzot kapsētu. Šeit, kā jau karavīru bērēs ierasts, zārku kapā ielaist tā vienkārši nemaz nebija iespējams. Paražas prasa arī pavadošās šauteņu zalves. Protams, neizpaliek arī mācītāja atvadu vārdi un trīs saujas smilšu. Viss kā pienākas. Tad arī laiks krustam. Taču lidotājam tādi divi vienkārši šķērskoki nemaz nederēja. Arī šeit bija sava svētā tradīcija. Uz kapu kopiņas ierastā krusta vietā pacēlās divi sakrustoti propelleri. Skats gana iespaidīgs, jo izmēra dēļ kapos redzami jau pa gabalu – kā pagales starp sērkociņiem. Garām nepaiesi un ar kādu citu nesajauksi. 

Edvīna Bites kaps bēru dienā

30. gadu sākumā gan šo tradīciju izbeidza. 1920. gadā dibinātais cietušo lidotāju fonds nāca klajā ar ieceri visiem lidotājiem uzstādīt standartizētu pieminekli, un nedaudz vēlāk tie jau izraibināja gan Meža kapus, gan arī parādījās citās kapsētās visā Latvijā. Šajā piemineklī ir attēlots klints bluķis, uz kura ar izplestiem spārniem uzmeties ērglis. Bluķa centrā – divi sakrustoti lidmašīnas propelleri. Tādejādi tēlnieks Jānis Briedis gan saglabāja jau iedzīvojušos simbolu, gan arī pamanījās apspēlēt lidotāju iesauku – tautā šos vīrus dēvēja par “ērgļiem”.

Viens no 17 tipveida pieminekļiem Meža kapos

Brieža ideja gan nav gluži oriģināla. Astoņus gadus agrāk līdzīgu pieminekli franču lidotājam Maneirolam jau bija izveidojis tēlnieks Žoržs Baro. 

Piemineklis Aleksim Maneirolam Francijā

Arī tradīcija uzstādīt vienveidīgus pieminekļus visiem lidotājiem nebija nekas jauns arī citur, piemēram, Lietuvā. Kaimiņu versija gan kā galveno elementu saglabāja propelleru krustu, to novietojot uz nošķeltas piramīdas.

 

Pieminekļi kara lidotājiem Lietuvā

Starpkaru periodā šo īpašo tradīciju pēc nāves izdzīvoja aptuveni 40 mūsu lidotāju. Un arī viens ārzemju pilots. 1924. gada 4. septembrī Spilvē gāja bojā itāļu lidotājs Luidži Mainardi, kurš piecas dienas vēlāk tika izvadīts ar tādu pašu godu kā vietējie. Protams, zārks Latvijā apbedīts netika, bet pēc svinīga sēru gājiena ar goda sardzi pa Smilšu ielu un Aspazijas bulvāri to ar vilcienu nosūtīja uz lidotāja dzimteni.

Kādam praktiskākam lasītājam, kuram acis nespēj aizmiglot šī pasākuma estētiskā puse, noteikti gribēsies pajautāt: “Bet kāpēc tad viņi tik bieži avarēja? Vai tad tas ir normāli?”. Pilnīgi noteikti nē. Tāpat arī uzskatīja Saeima, kura pat izveidoja īpašu komisiju, lai noskaidrotu, kas tad ir iemesls visām šīm nelaimēm. Izrādījās, ka ir veseli trīs. Novecojušas lidmašīnas, nepietiekoša apmācība degvielas trūkuma dēļ un… alkohols.

Apbrīnojama tradīcija, taču arī šim stāstam pienāca beigas. Iespaidīgās lidotāju bēres beidzās līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā. Starp citu, tieši lidotāja bēres bija pēdējās ar militāru godu izvadītās bēres Rīgā. Tās notika 4. jūnijā, izvadot Konrādu Nagaini nepilnas divas nedēļas pirms padomju tanku ienākšanas Rīgā.

Luidži Mainardi zārks Rīgas ielās

Videomateriāls par Edvīna Bites bērēm, redzama arī lidmašīna-katafalks darbībā